Raksts. Rakstīt. Rakstīšana. Melnraksts. TĪRRAKSTS. 1.daļa.

Raksts - it kas. 

Rakstīt - ļauties zīmju un nozīmju ballītei, tverot gan smalka šampanieša glāzi un aprikožu smalkmaizītes vai ābolu strūdeli, gan sālītu speķi un biezpiena plācenīšus, gan apceptu vārīto desu ar beigušos derīguma termiņu. Un Rakstīšana - šī kopā būšana, arī ar sevi..., beidzot (varbūt..?). 

Melnraksts - pusceļā sastaptais kautrais smaids un nepārliecinoši mulsie skatieni pie miniatūriskas kafijas krūziņas. 

Tīrraksts - te nu tas ir - kaut kas, kas uzjundī sarežģīti satuntuļotus jautājumus un nesniedz taisnām maizes šķēlēm līdzīgās atbildes. Drupačas un drupačošanās :) 

TĪRRAKSTS. Jauns izdevums virsredaktora V. Spāres vadībā, ko ieteica pārskatīt labs draugs, kā ieteikumiem uzticos.

Saturīgi sakarīgs un daudzpusīgs žurnāls, tāpēc arī to nav iespējams raksturot vienuviet. 

Virsrakstā "iekritušais" numurējums lai ir kā pašdisciplinējošs atgādinājums turpinājumam vai arī kā norāde, ka turpmāk lasāmais nav attiecināms uz visu izdevumu (jāpatur sev drošības spilvens gadījumam, ja turpinājums nesekos. Atlaidiet!).

Pāršķirstot žurnālu, tā vien gribas nomurmināt zem deguna - ne katrs uzskribilētais teksts ir uzskatāms par Tīrrakstu. Es teiktu - labs melnrakstu un tīrrakstu veselības kokteilis tik dažādajam lasītpriekam (vēlams ar brillēm sīkā šifra trīskolonnu parādē dēļ). 

Literatūra. Proza. 

Pavasaris. Viss pamazām kužinās un mostas, rosās un kunkuļojas, tikai 7 stāsti ar nāves tematiku. Varbūt tas tāpēc, ka pavasarim pastiprināti nepieciešama dzīvo radību enerģija, kas tiek izsmelta aumaļām vien no garā un miesā vājākajiem? Un, jā, stāsti galvenokārt autoru- vīriešu (tāpat arīdzan visā  izdevumā). Man jau nav iebildumu, protams, ka nē! ;) Tik uzjundī jautājums, vai tas tādēļ, ka pavasaris ir vīriešu dzimtē? Vai lai slava visa Radītājam?! :)

Lai kā tur arī nebūtu, stāsti ir dažādi - elitāri un klišejiski banāli, līdz mielēm smieklīgi (ne humoristiskās izteiksmes dēļ) sociālā reālisma, literārās pasakas, misticisma un fantastikas garā, vijoties vienaldzībai ar pesimismu un smagnēji pragmatisku racionālismu, atšķirīgiem, bet gana zināmiem attiecību modeļiem, cilvēciskām vājībām un grēksūdzei līdzīgu atzīšanos. 

Tos vieno iepriekš minētā nāve - iepriekš paredzamā vai pēkšņā, bet ikvienam nolemtā un neizskaidrojamā. Nāve kā nodeva, nāve kā pienākums, nāve kā ēdiens kādam, nāve kā iespēja dzīvot mūžīgi. 

Top - 3:

1. Pauls Bankovskis "Zilā autobusa sāga", ups, nē - "Nakts kontrole";

2. Guntis Berelis "Zinātnes vārdā!", bet, ja nopietni, tad "... Melnas spalvas debesīs plīv";

3. Valdis Felsbergs "Cilvēces derīguma termiņa pagarinājums", protams - "Protokola pēdējais piliens"

Fragmentu fragmenti (Aforismi?):

Nojausmām un intuīcijai ir maza saistība ar saprātīgumu. - 5.lpp.

Saprašana pret vājprātu nelīdz. - 16.lpp.

Klusējošs dzejnieks vienmēr sev pievērš uzmanību. - 25.lpp.

Nav labi, ja klasiķis ir dzīvs - viņam ir pārāk daudz iespēju kļūt smieklīgam. - 27. lpp.

Recenzijas.

Trīs grāmatu apskats - G. Ignata "Pārbaudes laiks", M. Pujāta "Nāk gaismā pati lampa" un I. Čaklās "Kas dzīvos vārdos".

Manu uzmanību piesaistīja un patīkami pārsteidza vidējās grāmatas - dzejas krājuma - aplūkojums. Patiesi garšīgi un domāt uzvedinoši. Neuzbāzīgi piesaistošs savā atklātībā un tāds kā sadraudzības vakars ar autoru, recenzentu, kritiķiem, grāmatas lasītāju un recenzijas lasītāju. 

Savukārt pasausa kā nedaudz apkaltusi baranka ir pēdējās grāmatas recenzija ar trīskāršu atsauci uz grāmatas sastādītāju ;) 

Vēl paspēju ielūkoties Leona Brieža darbistabā - interesanti, vienīgi gribējās nedaudz izvērstāk. Taču ideja - brīnum jauka. 

Mums piederošās lietas un mūsu ieradumi tik daudz spēj pastāstīt. Arī bez vārdiem.

Zīmējums vertikālā plaknē

      Viņa ar melnu, pusdrupušu ogli lēni smagnējām kustībām uz tumšpelēkas bloknota lapas uzzīmēja Knoķīša plaukstas ar mūžīgiem krustojumiem un vientuļi iestaigātām takām un acis ar centrējumu uz iekšējo dziļumu skumjās un sirdssiltu smaidu priekos un iekāres mirkļos. Tas Viņai padevās vislabāk vai cik-necik patiesi un to Viņa gribēja paturēt sev kā ziedojumu sirdsapziņai. 
       Smalkās un lieganās, biezās un nedaudz draudīgās līnijas un dažāda izmēra punktojumi, kam pat uz papīra ar grūtībām un lielu pretestību izdevās satikties. Melnums. Bez ēnojuma. 
        Viņa. Paskatījās. Apdomājās. Un tad ar dzelteno spilvendrānu un mazdrusciņ ķermeņa mitrumu izplūdināja melnumu vertikālajā plaknē. Trauksmainu un neaptveramu atblāzmu nevar tā vienkārši un pašrocīgi piesavināties un paturēt. Palaist. 

zīme, pa-zīme, pie-zīme, ie-zīme

Knoķītis Viņas pērnā gada dāvinātajā sviesta cibā iebērtajos šķeltajos zirnīšos ar mazo pirkstiņu nevērīgi raka tuneļus kā visizveicīgākais kurmis pavasara naivi čauganajā melnzemē; visi ceļi veda uz noteiktu punktu ziemeļrietumu pusē, kur izvietojies pārmodernais deviņstāvīgais saltuma centrs ar platu lodžiju ar skatu uz to citu stūri, to Īsto, kas spēj pārsteigt pat vissagatavotākos un drosmīgākos. Viņa jautri smējās, iedrošināja un izlikās nesaprotot, ka mikromodeļi semiotiski precīzi reprezentē makromodeļus pēc savas gribas un saprašanas. 

Es kaut ko atceros no "Es neko neatceros"

Iedomājoties Paulu Bankovski latviešu literatūras sakarā, man uzreiz nāk prātā amizanti interesantais īsprozas darbs "Sanāksmes protokolam pievienots vizuālās mākslas nozares konkursa projekta apraksts" krājumiņā "Prozas lasījumi klātienē un neklātienē" (šķiet, 2007), ko izlasīju vienā rāvienā, un viss lasīšanas process tika pavadīts ar neizplēnējošu smaidu. Patētiskais komiskums šķita ļoti apetelīgs. 

Otrs darbs, kas nāk prātā, ir "drēbes jeb ādama tērps" (2006), ko izlasīju krietni vien pēc grāmatas iegādes. Nezinu, kāpēc. Šo darbu es raksturotu kā postmoderniskā tradīcijā veidotu pseidomitoloģisku vēstījumu ar reliģiskām reminiscencēm. 21.gs. Ādams šī laikmeta pasaules uztverē, attiecībās, situācijās.

"Es neko neatceros" (2013) - nedaudz jutekliski tverams darbs, kas iepazīstams trīs līmeņos: 

1) līdz vissīkākajai detaļai izpētot akvareļus: mazos zīmējumus, kautri novietotus lapas perifērijā, vidējos attēlus lapas centrālajā zonā, arīdzan drosmīgos zīmējumus visā lapas atvērumā. Cilvēki, pilsētvide, slēgtas iekštelpas un abstrakcijas krāsu saspēlēs no bēšā un blāvi rozīgā līdz tumšvioletajam un melnajam;

2) izlasot un pārdomājot dzejprozas darbus ar baltiem burtiem uz melnas lapas par nedaudz hiperbolizēto ikdienišķo un nenovēršamo, ko nelabprāt gribas atzīt par patiesību, attiecināmu uz sevi, sev tuvāko, cilvēcību... 

Pasakas formula "Reiz dzīvoja..." taču pieļauj to visu aizgrūst prom no sevis, jo tas taču vien iztēlē mītošais, nenoteiktais un neīstais, realitātei nepiemītošais! :) 

3) iepazīstot 17 īsprozas darbus, kuros viss notiekošais ir par/ ap kādu lietu. It kā šāda skata punkta maiņa varētu nešķist nekas pārsteidzošs, bet simpātiska likās neziņa atsevišķos stāstos, kas ir šī lieta? Vai mana intuīcija pareizi čukst priekšā? Tieši šis apkārt esošais "apvalks" - lietas fiksētā pasaules uztvere, pagātnē izdzīvotais un pārdzīvotais, arī sociālais konteksts (cilvēku attiecības un problēmas, sadzīviskās ainas), ko pievilcis klāt konkrētais priekšmets, ir interesants. Cilvēks un viņam piederošo lietu mijiedarbe, lietu savstarpējās attieksmes.

Patika arī intertekstu izmantojums (sakāmvārdi un parunas, frazeoloģismi, botānikas, arheoloģijas, kultūrvēstures, gastronomijas fakti) un dažas trāpīgas atziņas par šķietami zināmo un pašsaprotamo, bet kas liek pārdomāt savas rīcības vai uzvedības nepieciešamību vai sekas. 

Kopumā laikam, ja arī precīzi neatcerēšos stāstu sižetus vai centrālo tēlu aprakstus, paliekošas būs sajūtas, lasot/skatot šo darbu. Arī tas nav mazsvarīgi un peļami.

Jauki, ka autors spēj lasītāju katru reizi pārsteigt ar kaut ko jaunu vēstījuma izveides sakarā! :)

ne tik, cik melns aiz naga

         Knoķītis, mazliet sapīcis par priežu skuju un smagnējo domu nospiedumiem zābaku zolēs un saplaisājušās kamzoļa piedurknēs, strauji izvirpina rokās konfekti sniegbaltā papīrā, nejauši pamet gaisā, pie viena pārliecinoties vai viņa to nepārtvers vai neiedos dunku par bezbēdnīgo alošanos, un tad, neko aizdomīgu vai draudošu neatskārtis, iemet konfekti rasas pilienu kausā, radot šalkošu, pat nedaudz projām traucošu tvaikoni. Te nu būs vienā rāvienā izmalkotais dvēseles mierinājums! Konfektes saldme nakts klusumam.