Ceļš, pirmām kārtām, jau ģeogrāfiski, bet arī filozofiski ir uztverams par stingri noteiktu, gludu un smalki uzpucētu vai, tieši pretēji, haotisku, paviršu un pat grumbuļaini mežonīgu vietu, pa kuru iespējams kaut kādā veidā (mērķtiecīgi vai kleberīgā vienaldzībā) un ātrumā virzīties uz priekšu (t.sk. tenterēt un/ vai gliemežīgi šļūkāt). Arī došanās atpakaļ gaitā patiesībā ir paradoksāli spītīga kustība uz priekšu.
Katram savs Ceļš vai mīlīgi dalāmais Ceļš starp diviem vai vairākiem Tiem?
Grupas "Sovvaļnīks" dziesmas "Ceļš" video klipā skatītājam un klausītājam zibsnīgā ātrumā un īsā virtuālspēļveidīgā nereālumā tiek piedāvāts stāsts, kas tikai ļoti aiz gara, mazliet stīvi izstiepta mata ir saistīts ar dziesmas tekstuālo stāstu (A. Rancānes dzeju).
Ko tad pauž šis vizuāli tveramais stāsts?
Klipā ir atainota Vīrieša pabraukšana garām mazam zēnam (sev kā bērnam?), kas aristofaniski atspēlējas vēlāk, pēc tam seko bērnišķīga bēgšana no problēmas, par ko liecina dedzīgi un neapdomīgi atstātā mašīna, necenšoties to salabot, lai turpinātu savu iesākto ceļu, vai vismaz aizslēgt, tad maldīšanās šķietami nezināmos virzienos mežā kā iztramdītam dzīvniekam, neveikli krītot un dauzoties, un tad atkal gredzenveidīgā atgriešanās, iespējams, uz tā paša ceļa, lai apjaustu palikšanas un iestigšanas noteiktā telpā sajūtu, jo nu, kā izrādās, nevienam Viņu nevajag.
Nepamet sajūta, ka tas nesaprotamais Vīrieša ceļš pa mežu bija vien nepieciešams kustības imitēšanai (laika "nosišanai"?), lai atkal atgrieztos uz tā forši Taisnā, par ko tāpat īsti nav nekāda prieka, jo tas nebūt nekādā vīzē nedod iespēju, pasniegtu uz paplātes ar zelta maliņu, turpināt iesākto Ceļu. Laikam nekas cits neatliks, kā to problēmu atrisināt, resp., mašīnu salabot un iemācīties nesavtīgi palīdzēt un dalīties (būs vien tas maizes kancītis uz pusēm dalāms), lai var iegūt To brīvību - debesis kabatās..
Video simpātiska šķiet Ingara rēkšana, attēla "raustīšanās" un personāžu "dubultošanās", :) un arī mūziķu kopā spēlēšana tīri pat romantiskā, bet smagnējāk un dārdošāk skanošiem mūzikas gabaliem diezgan tipiskā gaisotnē - mēnesnīcā ar krītošām sniegpārslām (vēl tikai pietrūkst nakts tauriņu plivināšanās tuvākā vai tālākā apkārtnē :P) un ugunsliesmām. Varbūt it visur svarīgs ir līdzsvars, arī ja tas ir ārēji noliegts vai vismaz noslēpts no ziņkārīgām acīm un ausīm?
Katram savs Ceļš vai mīlīgi dalāmais Ceļš starp diviem vai vairākiem Tiem?
Grupas "Sovvaļnīks" dziesmas "Ceļš" video klipā skatītājam un klausītājam zibsnīgā ātrumā un īsā virtuālspēļveidīgā nereālumā tiek piedāvāts stāsts, kas tikai ļoti aiz gara, mazliet stīvi izstiepta mata ir saistīts ar dziesmas tekstuālo stāstu (A. Rancānes dzeju).
Ko tad pauž šis vizuāli tveramais stāsts?
Klipā ir atainota Vīrieša pabraukšana garām mazam zēnam (sev kā bērnam?), kas aristofaniski atspēlējas vēlāk, pēc tam seko bērnišķīga bēgšana no problēmas, par ko liecina dedzīgi un neapdomīgi atstātā mašīna, necenšoties to salabot, lai turpinātu savu iesākto ceļu, vai vismaz aizslēgt, tad maldīšanās šķietami nezināmos virzienos mežā kā iztramdītam dzīvniekam, neveikli krītot un dauzoties, un tad atkal gredzenveidīgā atgriešanās, iespējams, uz tā paša ceļa, lai apjaustu palikšanas un iestigšanas noteiktā telpā sajūtu, jo nu, kā izrādās, nevienam Viņu nevajag.
Nepamet sajūta, ka tas nesaprotamais Vīrieša ceļš pa mežu bija vien nepieciešams kustības imitēšanai (laika "nosišanai"?), lai atkal atgrieztos uz tā forši Taisnā, par ko tāpat īsti nav nekāda prieka, jo tas nebūt nekādā vīzē nedod iespēju, pasniegtu uz paplātes ar zelta maliņu, turpināt iesākto Ceļu. Laikam nekas cits neatliks, kā to problēmu atrisināt, resp., mašīnu salabot un iemācīties nesavtīgi palīdzēt un dalīties (būs vien tas maizes kancītis uz pusēm dalāms), lai var iegūt To brīvību - debesis kabatās..
Video simpātiska šķiet Ingara rēkšana, attēla "raustīšanās" un personāžu "dubultošanās", :) un arī mūziķu kopā spēlēšana tīri pat romantiskā, bet smagnējāk un dārdošāk skanošiem mūzikas gabaliem diezgan tipiskā gaisotnē - mēnesnīcā ar krītošām sniegpārslām (vēl tikai pietrūkst nakts tauriņu plivināšanās tuvākā vai tālākā apkārtnē :P) un ugunsliesmām. Varbūt it visur svarīgs ir līdzsvars, arī ja tas ir ārēji noliegts vai vismaz noslēpts no ziņkārīgām acīm un ausīm?
