Vai tiešām pa īstam? "Izlaiduma gads"

Tikpat raita kā zābaku zoļu spoguļošanās peļķēs ir mana ieiešana sevī.., neprognozējami, nedaudz pārgalvīgi, trāpīgi un smeldzīgi dziļi... Slapjas kājas pustumsā. 
"Izlaiduma gads" - sadraudzēšanās ar citiem, sev nedaudz līdzīgiem, mēģinājums aizmirsties no savas reālās dzīves (=neveikli izveidojošās situācijas, kurā būtisks ir nepateiktais, bet skaidri saprotamais) vai nepiekāpīga sevis pašapliecināšana? Arī bēgot var tā arī Sevi neatrast.. Un tas, kas liekas īsts, reizēm ir vienkārši bezkaislīga un bezdvēseliska ilūzija.. vēlamā projekcija uz citiem nemanāmas laiktelpas drānas.. vai arī lēngaitā mērcēta fotofilmiņa, neattaisnojot gaidītās cerības.. Bet, kas neriskē, nedzer šampanieti? (vai tā?!) Tomēr vai tas nedarbojas vien tad, ja svarīgs ir mērķis - šampanietis - pats par sevi?... :)
 
Visspilgtākais filmas tēls, manā skatījumā, ir mazais puisēns, kam tā pieķeršanās (pat mīlestība) ir pa īstam. :) Tā buča bija tik dzīva! :) Savukārt dzīves iešūpinātais skepticisms traucēja pieņemt skolotājas un skolēna attiecību izveidošanos.. Vai neveikli smaidi un pāris drudžaini raustošas frāzes ir pamats jūtu uzvirdumam un attiecību iešūpošanās procesam? Vai varbūt tam svaram nemaz tik daudz atsvaru nevajag?! 
Tomēr acīmredzot kaut kā pietrūka vai bija par daudz, lai izaudzētu kaut kādu neprātīgi prātīgu kopējo Stāstu. 
Citādi jau pat nedaudz patiesi trāpīgs ir mūsdienu jauniešu pasaules uztveres tvērums, ko raksturo fragmentārisms, ekrāna (telefona, kameras) kā starpnieka klātesamība un paštīksmināšanās, provokācija, bet tanī pat laikā ļaušanās pašplūsmai...

Filmai un tās skatītājiem novēlu ļauties notiekošā pašplūsmai.., necenšoties iedziļināties ;) Vienreizējo trauku lietošanai instrukcija nav nepieciešama! :) [Kontekstuāli lietderīga atziņa.., jo pat anotācijas pārlasīšana nelīdzēja].

It visam ir kāds savs iemesls. Echoreason.

Šī stāsta sākums ir klausāms ar puspievērtām acīm, veroties  uz parkā izbārstītajām un viegli dejojošām kļavlapu rudens pārslām, mākoņu taciņām debesīs un putnu nepiespiestajiem lidojumiem, pārdomājot savu trauslo esību rudens pļaujās. 
Tad šo sākotnēji vieglo noskaņu nomaina kutelīgi mistiska sajūta, kad zini - kaut kas tuvojas, kaut kas varens savā plašumā un dziļumā, kaut kas neizskaidrojumi ārpuspasaulīgs, bet iekšēji zināms un tuvs. Bet tad kaut kāda nesaprotama steiga.., mazliet uzmācīga un biedējoša, par daudz liekos un kliedzoši skaļos vārdos ievīstīta (varbūt tāpēc, ka patiesība?!). Drīz vien šo pēkšņo trauksmi nomaina mierpilns liriskums, kas ir kā ūdens izslāpušajam. 
Ūdens ir viennozīmīgi mana stihija un, klausoties pēdējo mazo Stāstu, ir sajūta, ka visumu ir pārpildījis himniski pilnīgs un pašpietiekams ūdens, kas pārvar jebkuras laiktelpas robežas...
Kopumā Stāstā ir tāda kā cilvēka cenšanās atrast pareizo virzienu, eksperimentējot ar savām spējām un sajūtām, maldīšanās un mazliet nolemtības pārpilna, fatāla paļaušanās uz vienlaikus zināmo, bet neprognozējamo Nenovēršamo. Bez drūma pesimisma, bez optimistiska patosa. Reālistiski ar mazliet sapņainām domām, klīstot pa realitātes un irealitātes dimensijām.. :)

Kopējā Stāstā uzmanību piesaistīja detaļas: atsevišķu vārdu, skaņu, mūzikas instrumentu izcēlumi un atkārtojumi, pat īslaicīgajam klusumam starp dziesmām ir savs īpašais skanējums. Savukārt instrumentālās ielīmes (arī klasiskās mūzikas akcenti) ir kā intīmas pauzes vientulībai vai divtuvībai, lai norobežotos drošajā iekšpasaulē un atgūtu spēkus no ārpasaules drūzmas. Dikti jau simpātiski šķiet muzikālie, tekstuālie, vārd-skaniskie un konotāciju kontrasti gan vienas dziesmas robežās, gan arī visā albumā. 

Subjektīvie uzsvari: "Ouverture", "Pyxis", "Salt" un arī "Ursa Major", kas ir interesanti mazie Stāsti kopējā Stāstā.


 


 

Mācos rakstīt, lasot "Mācos rakstīt" (Pēters Brūveris, 2014). Skauju Tevi, Debesu tētiņ!

Klausoties grupas "Ghost Brigade" 2011. gada albumu "Until fear no longer defines us", veroties pasaules elpas apstāšanos aiz loga, pieminot mīļo Debesu tētiņu, tāpat mēģinot saraukt trauslos dzīparus (jā, tos pašus - noslēpumaini mīklainos un neizskaidrojamos, bet tik, nu TIK nepieciešamos) vienuviet un tanī pat laikā domājot par brīnišķīgo iespēju Būt, lasu Pētera Brūvera dzejoļu, tulkojumu, piezīmju, fotogrāfiju apkopojumu Klātesamības grāmatā "Mācos rakstīt jeb Ātrs palīglīdzeklis poētisku tekstu apguvē", ko sakārtojusi viņa meita kopā ar Māri Salēju. Tā ir tetraloģijas "Valodas ainava" :) ceturtās grāmatas pirmā daļa. Redz kā, pat nejaušākā nejaušība, iespējams, tāda nemaz nav! 

Melnbalti krāsainā grāmata ļaujas kaprīzei tapt lasīta no sākuma, pieķeroties pie Kembridžas Universitātes pētījuma secinājuma, tad no beigām, pārdomājot "ne-dzeju", tad kaut kur no viena stūra vidū līdz citai sadurai, veroties sākumlapas virzienā, tad atkal beigu lapu strīpojumos. Maldoties, atrodoties, atrodot, pazaudējot. Kļavlapaini draiskuļojoties.

Kas ir tas, kas taps paņemts līdzi nākamajā vārd-domu un ideju interpretācijas līmenī:
1) gramatikas īskurss, atkārtojot tik bieži saziņā drellēto darbības vārdu (rakstīt, runāt, mācīt, čakarēt) kojugēšanu, derivāciju un saskaņošanu ar citiem teikuma locekļiem;
2) metalingvistiskie komentāri par tekstveidi un teksta uztveri;
3) literārās, reliģiskās, folkloristiskās un mitoloģiskās reminscences;
4) uzskaitījums kā dzejas izveides paņēmiens;
5) nenosakāmais, netveramais un līdz galam nepiederošais Laiks ar nagu galiņiem izknibinātās mirkļa un mūžības (arī emociju gadalaiku) kategorijās;
6) sociālo procesu un mūsdienu cilvēka pasaules izjūtas aktualizācija un transformācija;
7) Vientulība, kas iraid arī attiecībās ar ziediem, Draugu un Sievieti.

Rudenim piestāvošas un mani pierunājošas dzejas rindas (ar nelieliem izņēmumiem atskanīgi raitajos tulkojumos)! 


Pieķērušies:

1. ... un nekādas mūžības

tauriņš un mūžība
kad tauriņš uzmetas plecam
mirkli mēs sajūtam mūžību

[..]

cilvēks un mūžība
kad cilvēks mirst
mēdz sacīt ka viņš
aizgājis mūžībā
un uz viņa kapa uzliek akmeni
kurā iekaļ vārdus un ciparus
un kamēr tie ir salasāmi
nekādas mūžības

[..]

nekādas mūžības
ir tikai tauriņš
ir tikai puķe
ir tikai bruņurupucis
un cilvēka dzīve
un akmens
iemests laika upē
kura plūst vienlaikus viļņiem
turp Viņa un atpakaļ
(77.)

***

Loks noslēdzas
Viss beidzas tur kur sācies 
[..]
(168.)

Saruna

[..]
es mēģināju tevi pieradināt
kaut priecājos ka esi savvaļīga 
[..]
(175.)






***
aizmirsti manu vārdu
atceries manu mūziku
mēs katrs sevī nesam
mūžību
(204.) 

Tornis

Knoķītis šodien ir ļoti domīgi vērīgs. Viņš uzmanīgi seko līdzi Viņas rokas pirkstu kustībām, kas atgādina elegantu un mazliet draisku dejošanu bez mūzikas skaņām, cenšoties aizpogāt lielās oranžās trilopa acis. Nepamanīts nepaliek arī zvaigžņotais mirdzums Viņas pirkstā, kas spītīgi demonstrē mērķtiecīgu tuvību un kaut kā (īstenošanās?) piepildījumu. Tad Viņš nekautri ilgi veras tieši acīs, it kā cenšoties izmakšķerēt dziļdzīļu patiesību vai iztēlojoties citas esības iespējamību viņpus miesiski laicīgā, it kā cenšoties uzvarēt neuzvaramo vai vismaz pieradināt nepieradināmo. Velti. Viņa smaida, bet smaidā nav atverošās brīvības.