Kas ir dzīvības
dzinulis? Kas ir tas, kas liek mums darboties, veidot un uzturēt attiecības,
nodot sevi tālāk skatienos, ķermeņos, darbos? Kaut kā nepiepildījums? Tukšuma
aizpildījums? Alkas pašapliecināties, iegrimt apzināto piederību sakņu murkšķī,
salīmēties ar sev vien zināmiem un nepieciešamiem grunts akmeņiem sev vien
zināmās un vajadzīgās kombinācijās, ļaujoties dziļi spēcīgām jūtām un sajūtot arī
caurdurošas vilšanās, psiholoģiskas un fiziskas sāpes, kliedzoši izkaisinātas
brīvajam lidojumam debesu velvē? Vai Dzīvot nenozīmē sevī iznest To –
nerimstošo nemieru (vitālo spēku un vājumu vienlaikus) – uz mūžīgo mieru,
atstājot pēdas, kaut citiem nesaskatāmos velīgo putniņu gaisa ceļos?
Sovvaļnīka jaunākais albums “Napaseitynuots”
(2016) ir kā līdz šim nenomaksāta nodeva sentēvu ticībai, Zemei, Dabai un
Dzīvībai, izlūdzot piedošanu par nenotikušo, nepasacīto, neizdarīto… vai, tieši
pretēji, pieļauto, izsacītu tikai runātājiem saprotamā valodā (tak zināms, ka “ar ezeriem
jārunā ezeru valodā”)… Līdz mielēm atklāta saruna. Dzirdīgajiem. Redzīgajiem.
Jūtošajiem.
Viss ir ambivalents. Arī dziesmu
divbalsībā reprezentētais maigais, gaišais, pasaulei iztapt tīkošais un
dauzonīgais, protestējošais, dēkaini melnīgsnējais. Vienkopus savietots arī
tradicionālais, intuitīvajā līmenī atpazīstamais ar moderno un jaunatklāto,
izceļot vietas nozīmi sevis, iekšējās un ārējās pasaules apjaušanai,
izzināšanai un novērtēšanai. Sevišķi būtiskas ir semantiski piepildītās telpiskās
norādes – mājas, Latgale, ezers, kalns, krusts, ceļš un debesis, kur tieši/ metaforiski
satiekas un no svešā paslēpjas draugi un sirdsmīļie un bauda klātesamību, apskaujot
visas pasaules sfēras un netieši arī – pirmelementus un Jaunradot.., arī tos dziļ-slēptos
Stāstus. Dažreiz no mugurpuses uzglūn drūmas nolemtības ēna kā ticības un
pārliecības uzraudze, uzjundot domas par pagājību, pamestību un aizmirstību,
un, jā, arī par nepiepildījumu, kuras aizgaiņāt spēj tikai skumj-pilna lūgsna,
vienpatais esības spēks un sīksta būšanas apziņa Te – Latgalē – ar samierīgu skatu
un paļaušanos uz rītdienu. Te arī pārejamībā caurvijas bijušais, esošais, gaisā
nojaušamais nākamais un lēn-aizejošais. Tomēr uz ezera krastā noplūktām smilgām
līdzās saulē nobriedinātām meža zemenēm un smilšu graudiņiem ir savērti vieni
vienīgi Dzīvības apļi, kas rūpīgi nosargāti no attiecību caurvējiem un gājienā
pagadījušajiem klupieniem – jaušām un nejaušām kļūdām. Īstenais jau atsijājas
tikai izturot laika pārbaudi un patiesības (t.sk. mīlestības) izsvēršanu. Reizēm
tas savā sarežģītībā ir tik vienkārši!
Dziļi un neviennozīmīgi tveramais
teksts (A. Rancānes jutīgā dzeja) un mūzika ripulī veido raitu kompozīciju
ar kāpumiem, kritumiem un lieganiem atslābumiem, arī vairākām paralēlām un
vietumis krustojušām sižeta līnijām. Sākums ir liriski enigmātisks, klusi un
uzmanīgi pietuvojoties Pie, neaizbaidot To Pulsējošo visapkārt. Nu tā, kā
veroties debesīs un apstājošajā klusumā tveicīgā dienā pirms negaisa – mazliet viltīgi,
spriedzi kāpinoši, izaicinoši. Tālāk seko brāzmaini neprognozējama miera un
nemiera, cerības un bezcerības, uzstājības un lēnīgas pazemības cīņa bez centieniem
izlikties viedumā pārākam, rīcībās “pareizākam” vai sajūtās drošākam. Trauksmaino
ritmiku nomaina mirklīgi vai laiktelpā izstīdzinātie meditējošie un mazliet skumj-smeldzīgie
stāsti, arī ievītie folkloras elementi. Teorētiski albums noslēdzas ar klausīšanās
prasmi izaicinošo dziesmu “Vaicuojums”, kurā maksimāli tuvu sablīvēti vairāki
jautājumi, kas šķitīs simpātiski ātrlasīšanas konkursa cienītājiem, amizanti –
pārējiem. Praktiski – albumā ir vēl papildu divas dziesmas: pirmā ir uz cerīgu nākotni
vērsta recepte personības un kopības saglabāšanai un izdzīvošanai visdažādākajos
apstākļos un situācijās, otrā - paaudžu lūgsna gan ciešai un ilgtspējīgai vienotībai, kas balstīta pārbaudītās
vērtībās, patiesībā un drošā pārliecībā, gan arī nerimstošajam Dzīvības aplim.
Kopumā jāteic, ka ripulī klausāms tekstuāli un muzikālā ziņā bagātīgs un daudzpusīgs,
pat intelektuāli nedaudz sarežģīts materiāls ar vertikāli tveramiem tekstiem, kontekstiem un zemtekstiem un vienkārši neaprakstāmi brīnišķām dažādā muzikālā skanējuma pārejām, interesantām, trausli skanīgām iespēlēm (dūdām, kokli, flautu, taustiņiem un pat metālmūzikai
neierasto akordeonu).
Albumu klausīties nav garlaicīgi, tas ļauj mentāli gan palūkoties uz sevi viegli pārredzamā
un dzīvi mutuļojošā ezera spogulī, gan ļauties Viņa peldei sevī, gan ienirt neizdibinātajā
ūdens dziļumā, lai ar kailām rokām ķeksētu atbildes uz mūžseniem jautājumiem
par būtisko.
Tā, piemēram - vai Mīlestība, iespējams, pēdējo izvēļu un iespēju dārzā šai kniebjoši saltajā
rudenī Tevi spēs noturēt, neaizbiedēs?