1.Nebūšana piesaistītai, piestiprinātai, piesietai; neļaušanās tapt jebkādā veidā ierobežotai (vismaz ne mentālajā līmenī).
2.Uzmanības nepievēršana kļūdām un trūkumiem ar mērķi kritizēt un/ vai didaktiski dot padomus.
Šis varētu būt atslēgas vārds vizuāli nelielajam un tumšzilajam, bet saturiski dzīļ-dziļajam dzejas krājumam, kurā brīvā lēngaitā traucas pēc dzīvnieciskuma Izsalkušā(-s) alkas, nebeidzamas, saprāta neremdināmas un sabiedrības vēl pilnībā nenoplicinātas.
Kopumā:
Caur mītisko un psiholoģisko laiktelpu ir izmaldināti (visbiežāk drupeit savvaļīgas Sievietes) mazie stāsti par ritmiski paveicamiem darbiem un pienākumiem, trūkuma (tā plašākajā nozīmē) ielāpiem, ikdienas situācijās izjūtošu iekšējo, līdz galam neizprasto, dziļi pirmatnīgo nemieru un pretrunām sevī, rāmi gruzdošu vientulību, kas sarecējusi ar vienpatību, garīgu sīkstumu un pacietību, taču arī ar vājuma smagnējumu tālienē, skumjām par nenovēršamo un dziļām dzīvības zaudējuma sāpēm, par klusu un nedaudz vienaldzīgu līdzās pastāvēšanu, savpatnu mīlestību, nogurdinoši izsmeltām attiecībām un cilvēku palaišanu - klusi himnisku atbrīvošanu, reālā un vēlamā, paliekošā un mainīgā nepiesātinātu un pavisam mirklīgu saduršanos, tāpat arī par dabas ietiepīgo patstāvību, tās pieņemšanu no cilvēku puses un šķietamu samierināšanos.
Dzejā ir aktualizēta galvenokārt reāli tverta Sieviete attiecībās ar Sevi, Dzīvi un Pasauli (tuvajiem, svešajiem, pirmelementiem, notiekošo). Viss jau lielākoties ir par Attiecībām. Kopā vai šķirtām. Runājot vai klusējot, rīkojoties vai ļaujoties stop-kadriem, jūtot un domājot. Esot.
Sieviete tekstā atainota dažādos vecuma posmos, sociālajās lomās, noskaņojumos, vizuālā izskata un rakstura iezīmēs: meita, jaunā, jauna sīvīte, sīvīte, muosa, māte, sīva, sīveņa, draudzine, krystameita sandra, leigova, dzirnavnieka sieva, apkopēja, kasiere, sieviete kas nav dzejniece, galis sīvīte, dorba sīvīte, bouba zirgs, atraidītā, bezmiega, nelaimīgā, nemierīgā un stiprā, laimes alkstošā, vājprātīgā, viena lecīga izlutināta meiča, skaistā hiēna, naaprokstami skaista sīvīte, dusmīgas sievas.. Lielāko daļu iepriekš minēto sievietes tēlu vieno kaut kā nepiepildījums, iekšējs pārdzīvojums, bet savaldīšanās, pat ārēji dzelžains miers. Pārdomu raisošas ir arhetipiskās Pirmmātes projekcijas tekstos; vēlme un spēja dot dzīvību, tās dāvāšana; rūpes, sargāšana un mīlestība (arī nu tā - pa savam); dzīvības nepieļaušana un atņemšana. Šīs mūžīgās un neapturamās ambivalences klātesamība, kas IR un kas tiek izzināta, bet kas netiek ne attaisnota, ne arī nosodīta. Cik neaptverams tomēr ir šis mūžīgais dzīvības aplis un tās alkas līdz mielēm izprast sevi (piepildījumu un/ vai nepiepildījumu) un to ir... ir - uz mūžu!
Taču plaša ir arī citu, ideju veidojošu un izsakošu dzejas makrotēlu un mikrotēlu galerija - Vīrietis (Viņš, Tu, mīļais, pastnieks, ogūrču tierguotojs, bruoļs, mārteņs, vīrs, tirāns vīrs), acis un lūpas, bērni, saule, zeme, ūdens (jūra, upe), kuģi, dzīvnieki/ lūpi (zirgi, suns, sikspārņi, vylks, vuškys, kačeiši) un putni (gk. kaijas, bet arī baloži, gailis), stikls, ceļš, āboli, klusums (t.sk. nāvējošais černobiļas), gadalaiki (biežāk rudens, ziema, bet arī pavasaris un vasara) un mūžība (t.sk. uz mūžu). To mijiedarbība ir jūtama un visnotaļ būtiska kopējā A. Mileikas tekstā, kas noteikti daudzpusīgāk un izvērstāk ir aplūkojams vispirms reālajā līmenī, tad indivīda un sabiedrības psiholoģiskajā un dziļi arhetipiskajā līmenī, izlobot Teksta tekstus.
Pašās beigās vien var vēl piebilst, ka dzejā nav tik daudz runa par tipisko, bet gan par Citādo, kas vizuāli, ar savu uzvedību vai rīcību atšķiras no sabiedrības vairākuma - "normālā" (vienvārdsakot - masas) - vai kas tiek novērtēts kā nevēlamais, jo, pievēršot tam uzmanību, nāktos runāt arī par problēmām (vardarbību ģimenē, venēriskajām slimībām, abortiem, bezdarbu, nabadzību, kaitīgajiem ieradumiem, invalīdiem, vienaldzību un savstarpējo "vēsumu"..)..
Šķirti:
Lasot dzejas grāmatu no beigām, vispirms ir strups leksiskais tiešums un minimālisms, bez izkaistinājumiem, vien vietumis iestarpinot kādu vārdu vai vārdkopu slīprakstā. Latgaliski rakstītajos dzejoļos biežāk tiek lietota es forma, lai caur bērnības atmiņu ainām un noteiktu situāciju fiksācijām parādītu liriskā Es sevis apzināšanos (piem., etniskās izcelsmes, vizuālā izskata, piem., gludo lazdu riekstu plecu) un pieņemšanu. Tajos vairāk, salīdzinot ar latviešu literārajā valodā sarakstītajiem dzejoļiem, ir norādītas konkrētas telpas - Rīga, Īrija, Venēcija, šūšanas cehs, restorāns, pilsēta, mežs, vienistabas dzīvoklis, savukārt par būtiskām laika vienībām izvēlētas divas - rudens un ziema.
Savukārt virzienā uz grāmatas sākumdaļu dzejoļi izstīdzē garumā ar uzskaitījumiem un atkārtojumiem, ar komatiem neatdalītiem vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, divdabja teicieniem, salikta teikuma daļām un palīgteikumiem. Ideju līmenī Dzīve tiek tverta rūgtāk un smeldzīgāk, vairāk atklājot iekšējos pārdzīvojumus un šaubas, bet tanī pat laikā dziļāk izprotot tās likumsakarības (resp., arhetipiskos atkārtojuma motīvus un sižetus).
Vienā pusē par robežstabiņiem funkcionē zīmju kombinācija (#^#), kas var jau būt, ka attēlo debesīs uzrautu snīpuku un priekpilnas ačteles, bet drīzāk - durstošus būrus, starp kuriem ir iespiests tas Izbēgušais ar nolaistiem spārniem, kas nogaida... izdevīgo brīdi, lai savēzētos un paceltos pāri, atbrīvotos pavisam, apzinoties trauslo spārnu savainojamību.
Otrā pusē par robežstabiņiem funkcionē pāris dzejoļu nosaukumi, bet biežāk tomēr kvadrātiekavas, demonstrējot kaut kā izlaidumu, ne līdz galam pateikto un noklusēto - pat tik prozaiskos dzejoļos...
Vēl par atšķirīgo dzejas krājuma kompozicionālajā un ideju līmenī sk. A.Viguļa pārdomas - http://satori.lv/raksts/9593/Mileikas_antologija
Sieviete tekstā atainota dažādos vecuma posmos, sociālajās lomās, noskaņojumos, vizuālā izskata un rakstura iezīmēs: meita, jaunā, jauna sīvīte, sīvīte, muosa, māte, sīva, sīveņa, draudzine, krystameita sandra, leigova, dzirnavnieka sieva, apkopēja, kasiere, sieviete kas nav dzejniece, galis sīvīte, dorba sīvīte, bouba zirgs, atraidītā, bezmiega, nelaimīgā, nemierīgā un stiprā, laimes alkstošā, vājprātīgā, viena lecīga izlutināta meiča, skaistā hiēna, naaprokstami skaista sīvīte, dusmīgas sievas.. Lielāko daļu iepriekš minēto sievietes tēlu vieno kaut kā nepiepildījums, iekšējs pārdzīvojums, bet savaldīšanās, pat ārēji dzelžains miers. Pārdomu raisošas ir arhetipiskās Pirmmātes projekcijas tekstos; vēlme un spēja dot dzīvību, tās dāvāšana; rūpes, sargāšana un mīlestība (arī nu tā - pa savam); dzīvības nepieļaušana un atņemšana. Šīs mūžīgās un neapturamās ambivalences klātesamība, kas IR un kas tiek izzināta, bet kas netiek ne attaisnota, ne arī nosodīta. Cik neaptverams tomēr ir šis mūžīgais dzīvības aplis un tās alkas līdz mielēm izprast sevi (piepildījumu un/ vai nepiepildījumu) un to ir... ir - uz mūžu!
Taču plaša ir arī citu, ideju veidojošu un izsakošu dzejas makrotēlu un mikrotēlu galerija - Vīrietis (Viņš, Tu, mīļais, pastnieks, ogūrču tierguotojs, bruoļs, mārteņs, vīrs, tirāns vīrs), acis un lūpas, bērni, saule, zeme, ūdens (jūra, upe), kuģi, dzīvnieki/ lūpi (zirgi, suns, sikspārņi, vylks, vuškys, kačeiši) un putni (gk. kaijas, bet arī baloži, gailis), stikls, ceļš, āboli, klusums (t.sk. nāvējošais černobiļas), gadalaiki (biežāk rudens, ziema, bet arī pavasaris un vasara) un mūžība (t.sk. uz mūžu). To mijiedarbība ir jūtama un visnotaļ būtiska kopējā A. Mileikas tekstā, kas noteikti daudzpusīgāk un izvērstāk ir aplūkojams vispirms reālajā līmenī, tad indivīda un sabiedrības psiholoģiskajā un dziļi arhetipiskajā līmenī, izlobot Teksta tekstus.
Pašās beigās vien var vēl piebilst, ka dzejā nav tik daudz runa par tipisko, bet gan par Citādo, kas vizuāli, ar savu uzvedību vai rīcību atšķiras no sabiedrības vairākuma - "normālā" (vienvārdsakot - masas) - vai kas tiek novērtēts kā nevēlamais, jo, pievēršot tam uzmanību, nāktos runāt arī par problēmām (vardarbību ģimenē, venēriskajām slimībām, abortiem, bezdarbu, nabadzību, kaitīgajiem ieradumiem, invalīdiem, vienaldzību un savstarpējo "vēsumu"..)..
Šķirti:
Lasot dzejas grāmatu no beigām, vispirms ir strups leksiskais tiešums un minimālisms, bez izkaistinājumiem, vien vietumis iestarpinot kādu vārdu vai vārdkopu slīprakstā. Latgaliski rakstītajos dzejoļos biežāk tiek lietota es forma, lai caur bērnības atmiņu ainām un noteiktu situāciju fiksācijām parādītu liriskā Es sevis apzināšanos (piem., etniskās izcelsmes, vizuālā izskata, piem., gludo lazdu riekstu plecu) un pieņemšanu. Tajos vairāk, salīdzinot ar latviešu literārajā valodā sarakstītajiem dzejoļiem, ir norādītas konkrētas telpas - Rīga, Īrija, Venēcija, šūšanas cehs, restorāns, pilsēta, mežs, vienistabas dzīvoklis, savukārt par būtiskām laika vienībām izvēlētas divas - rudens un ziema.
Savukārt virzienā uz grāmatas sākumdaļu dzejoļi izstīdzē garumā ar uzskaitījumiem un atkārtojumiem, ar komatiem neatdalītiem vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, divdabja teicieniem, salikta teikuma daļām un palīgteikumiem. Ideju līmenī Dzīve tiek tverta rūgtāk un smeldzīgāk, vairāk atklājot iekšējos pārdzīvojumus un šaubas, bet tanī pat laikā dziļāk izprotot tās likumsakarības (resp., arhetipiskos atkārtojuma motīvus un sižetus).
Vienā pusē par robežstabiņiem funkcionē zīmju kombinācija (#^#), kas var jau būt, ka attēlo debesīs uzrautu snīpuku un priekpilnas ačteles, bet drīzāk - durstošus būrus, starp kuriem ir iespiests tas Izbēgušais ar nolaistiem spārniem, kas nogaida... izdevīgo brīdi, lai savēzētos un paceltos pāri, atbrīvotos pavisam, apzinoties trauslo spārnu savainojamību.
Otrā pusē par robežstabiņiem funkcionē pāris dzejoļu nosaukumi, bet biežāk tomēr kvadrātiekavas, demonstrējot kaut kā izlaidumu, ne līdz galam pateikto un noklusēto - pat tik prozaiskos dzejoļos...
Vēl par atšķirīgo dzejas krājuma kompozicionālajā un ideju līmenī sk. A.Viguļa pārdomas - http://satori.lv/raksts/9593/Mileikas_antologija
[ ]
pietiek domāt par manām sāpēm
saule
berzēdama savu lielo aci
teica zemei
bet es pa to laiku
aizselsusies skaitīju uz lielceļa mirušos dzīvniekus
visi viņi kaut kur nesa savu maizes kukuli
un kāds nepaguva nogaršot un pateikt ka tas ir padevies
patiesi gards
un kāds nepaguva atbildēt ka tajā ielikts pēdējais spēks
laiks paņems paņemamo
zeme
atbildēja saulei
bet es pa to laiku
vēroju upes krastā stāvošu sievieti
viņa rūpīgi pēta dzelmi
tur viņas klusā brūce
tās dēļ viņas bērni vairās pie viņas nākt
tai bezmiega sievietei ir tikai viena delna
otra pieskārās neīstajam un putni to samala sērās
8. lpp.
#^#
mežā kai dziļā arhaiskā sapynā
atskaņ souvīns.
molu medinīks giust vylka trofeju.
viļcine tū vysu redz
a paspiej nūbēgt.
sirds sakreit stykla osūs gobolūs kai saluts
aiz suopu viļcine par reizi nūvecej iz pīcpadsmit godu
itei zīma irā solta bolta bazilika kuru
jei atguoduos myužeigi. vysu nakti viļcine dzīd.
mežā evangeliski vibrej juos aizlyugšona par dvēseli.
46. lpp.
