Nav jau tā, ka pietrūkst. Ļoti...

Katja Ketu "Vecmāte"

           Somu rakstnieces Katjas Ketu pārsteidzošais darbs ar skatapunktu maiņām (sievietes, vīriešu - mīļotā, tēva), intertekstiem (vēstulēm, slepenā aģenta kodētiem ziņojumiem) vēstures faktu atsaucēm no 40.tajiem, literārajiem paspilgtinājumiem vai, tieši pretēji, notušinājumiem... Patiesi un reizē mazdrusciņ izdomāti... Vismaz lasītājam labpatiktos tā domāt, ka daudz kas ir izdomāts... Vai gan citādi ir attaisnojams tāltālēm daudzinātais cilvēku humānisms? Vai tas vispār ir iespējams kara laikā, kad cilvēks pakāpeniski pārvēršas par zvēru, bīstamu pat sev? Kad cilvēcība ir nevis norma, bet Izņēmums...

           Vecmāte. Kvēlace. Citādā. Sliktu asiņu būtne. Neiekārotā un izmantotā. Sieviete, kas vienmēr cenšas palīdzēt citiem, līdz pienāk brīdis, ka šī šķietamās palīdzības izjūta kļūst par attaisnojumu nežēlīgas pieredzes noslāpēšanai. Pagātnes rēgi... Karš... Vai tas neattaisno daudzas lietas un aplamas rīcības?? Un kā ar cietsirdīgo, nicinošo un miesaskāro operāciju "Kūts", liekulību un pieaugošo atriebības kāri, nometnes "baseinu"? Karš idejas vārdā?! Izbeidziet, nesmīdiniet mani! Neiejaukšanās tāpat ir iesaistīšanās notiekošajā procesā, nenovēršamajā...
            Vai gan šādos apstākļos ir saglabājama atbildība par to, ko esi izdarījis un ko esi pieradinājis (jā-jā, kā Mazajā princī..), uzticība un mīlestība, kas ar dzīvu uguni iededzināta divu cilvēku miesās? Cilvēks jau tiecas uz to, ko meklē. Kad atrod, tad nav tik viegli atbrīvoties, palaist to projām...

           Liktenim izraujot no rokām laimpilnus mirkļus un iegūstot ko tādu, kas vienmēr ir bijis noliegts, sievietē pamostas neizskaidrojami un neaprakstāmi spītīgs dzīvības pašsaglābašanas instinkts un spēks. Pasargāt! Sevi un vēl kādu sevī... Sagaidīt... Atkal satikties un izpildīt solījumu, pat ja nākas atteikties no iespējas dzīvot... Bet kā? - kā nodevējai? Jāteic, ka sirdsbalss vienmēr pasaka priekšā, sniedzot īsto atbildi...

          Grāmatas sākumā ļoti derdzās vienkāršrunas (ļoti bieži saistītas ar seksualitāti) leksikas izmantojums, bet tālāk tas ir attaisnojams un saprotams... Lai runātu par izdzīvoto, skaistie vārdi paši ielien padusē un nedomā citur pārvietoties, un trakākais ir tas, ka pat neienāk prātā lūgt tiem mainīt savas domas... 

P.S. Smeldzīga grāmata... Izlasāma, lai pārdomātu to, kas notiek mūsdienās... Vai karš nenotiek tepat līdzās vai pat ar mums? Man šķiet, citādāk..., ne tik saasināti un vienkopus kā tās pāris skābenes metāla bļodiņā ielietajā skābeņu zupā, bet NOTIEK... 

"Ja pat Dievs neatceras, kur atrodas debesu robežas, tas vienmēr ir uz sliktu. Es to zināju, taču nelikos manām." - 114.lpp.

"Skatījos, kā viņa aiziet, prātā nozibēja: man tevi vai nu jānogalina, vai jāmīl. Joprojām nezinu, kas būtu labāk." - 118.lpp.

"Varbūt mans Dievs padarīja manu dzīvi par elli, saprazdams, ka es tomēr Viņam nesekošu un neupurēšu savu vienīgo dēlu. Ka es tomēr nenoiešu līdz galam Viņa nolikto ceļu, bet izvēlēšos par mīļoto kādu mirstīgo, un savas dāvanas, spējas, godu  tā arī nepratīšu novērtēt vairāk, kā viduvējs vīrs novērtē tramīgu ziemeļbrieža tēviņu vai upe - savus virpuļus straujtecē." - 135.lpp.

"Skatos uz ēnu, kas krīt uz kāju pirkstiem. Tā ir tava ēna, mana vienīgā fotogrāfija ar tevi. Nekā cita man nav." - 144.lpp.

"Tāpēc ka nespēju nemīlēt un cilvēkam nav izvēles." - 294.lpp.

Ieva Melgalve "Mirušie nepiedod", 2013.

Kad klausījos autores lasījumu Rēzeknē "Zeimuļs", pavisam šaurā interesentu (ziņkārīgo?!) lokā, nešķita, ka vēstījums varētu mani piesaistīt. Kaut kas mani atturēja vai pat nedaudz atgrūda no šī teksta...

Otra mūsu satikšanās notika grāmatnīcā "Liesma", kur no plauktiem atlasīju samērā ievērojamu grāmatu kaudzi, no kuras, uz vietas pāršķirstot to saturus un atsaucot atmiņā dzirdēto/ lasīto un domāto, man savam pirkumam par ierobežotām naudiņām bija jāizvēlas noteikts grāmatu skaits. 

(Liels paldies par brīnišķīgo dāvanu rūķītim! (Knoķītim?!)). 

Tas gan bija sen senos laikos, kad vēl veikalos varēja norēķināties tikai un vienīgi ar latiņiem. 

Nu lūk. 

Tad nu toreiz es pirmo reizi rokās turēju un veikli pašķirstīju grāmatu, mēģinot ielipināt savu apziņu un zemapziņu starp lapām un sajust tur valdošo noskaņu. Šoreiz tas pats vai cits Kaut kas mani savaldzināja. 

Saprotams, ka nu grāmata ir manā īpašumā, tik pašreiz mazdrusciņ pieķēpāta. Bet tā jau - gluži kā jauna! :)

"Mirušie nepiedod" - es gan vairāk teiktu, ka dzīvie - aizvainotie, līdz mielei sāpinātie un pakļautie - nepiedod... Neļaujas... Turas pretī... Iet savu ceļu... Paliek uzticīgi SEV un SAVIEM PRINCIPIEM. 

Mūsdienu psiholoģiskā pasaka pieaugušajiem vai tiem, kas jau mazi būdami ir garā spēcīgāki par saviem vienaudžiem. 

Par ko ir šī grāmata? 

Es laikam centīšos atbildēt vispārinot - par sievietes (Maga? Ok, vari saukt arī tā, ja labpatīk) iekšējo spēku, domu dziļumu un gudrību, spītu, cīņu ar/ par sevi (Vegu vai Nelu, vai abām), ļaušanos pašplūsmai un maksimāliem centieniem sevi iepazīt, saprast un pasargāt no visa apdraudošā (cilvēkiem, magiem, mīlestības, maģijas (vai gan mīlestība arīdzan nav no šīs?), apvainojumiem, slavas un atzinības..), kā arī par šīs sievietes vientulību kā pieņemto dzīves veidu un pozīciju citu cilvēku/ magu izveidotā "rotaļu placī". 

Kāds, kurš Tevi mīl, taču spēs saprast Tavu aiziešanu un palaidīs, vai ne?

Kaut arī fantastika, bet tīkama un aizraujoša, laikam tieši šis psiholoģiskais dziļums tekstā fascinē. 

Cik mēs katrs esam gatavs izciest psiholoģiskas un fiziskas sāpes augstāku ideju un ideālu vārdā?

P.S. Vegas/Nelas saruna ar Karali nedaudz atgādina ainu Agatas Kristi stilā, kur Erkils Puaro "atklāj kārtis" :) 

Citāti:

"Es klausījos. Es centos saprast viņa burvestību, sajust to no iekšpusesm, iepazīt kā daļu no sevis - jo tas bija vienīgais veids, kā nebūt upurim." - 43. lpp.

"Bailes ir spēcīgākā inde, tās paralizē un pakļauj." - 87. lpp.

"Es zināju, kā dzīvot divas dzīves vienlaicīgi: vienu, kurā es biju nikna un izmisusi, un otru, kurā es biju meitene tumsā, klusa meitene ar nazi rokā, meitene, kas gaida izdevību. Šoreiz viņa to nepalaidīs garām." - 201. lpp.

"Tev ir priekšrocība, kuras nav citiem magiem: tavs prāts ir iemācījies būt viens un izdzīvot. Tu zini, ka to vari, lai cik grūti tas nebūtu. Lielākā daļa no mums to nevar." - 224. lpp.

"Kad durvis aiz Karaļa aizvērās, es nodomāju, ka nu gan man vajadzētu justies atvieglotai.

Es tā nejutos.

Es biju precējusies." - 253. lpp.

"Bet es neticēju - es negribēju ticēt, ka tāda ir dzīve. Ka pienāk mirklis, kad tu pārstāj cīnīties un vienkārši atrodi sev attaisnojumu." - 269. lpp.

Vēstuļu būšana

Viss... Viss man liecina par Tevi. 
Es aizveru acis un aptaustu aploksni, šķiet, Tavs domu siltums vēl sajūtams, par spīti tūkstošiem kilometru, par spīti svešiem pieskārieniem un paviršiem metieniem. 
Uz aploksnes iniciāļi - V.K. Nav daudzu, kas zina, ko tie nozīmē, bet adrese īstā un sūtījums Man. Sūtītājs zina. Vēstule! Beidzot! 
Uzrakstīts teksts. Aptaustāms. Pasmaržojams un vārds par vārdam izgaršojams. 
Uzrunas nav un nobeiguma tāpat. 
Kails teksts kā ūdens apslacīts ledus veidojums, bet tik pulsējoši dzīvs, raiti plūstošs un bezgala interesants, izgaismots krāsu atspulgos. 
Lasīt un pārlasīt. Apdomāt. Smaidīt... Smaidīt... Viegli... 
Atbilde sāksies šodien un beigsies rīt vai parīt. Šis mulsinošais prieks - Rakstīt! :)
Vārdi un teikumi iepakosies rūtiņlapas kvadrātiņos glīti cits citam līdzās, ar mazmazītiņiem simboliņiem, viegliem tintes palēcieniem un noslīdējumiem. 
Tev. T.A.D.