***
Re kā, Knoķītim atkal ir ko teikt, filozofiski gurdi un tik un tā dālijspurainīgi koķeti, un Viņa tikai raujas no sevis un Viņa prom kā baidoties pielipt, pierast, pie(ap)lipināties.
"Tu elpo par dziļu un mazliet par ilgu noturi gaisu sevī, kā skenējot, cik daudz esi gatava atdot pasaulei..., tas nobaida pirmajā acu skatienā. Jā, pilnīgi noteikti."
"Kā tad... Nobijies! :) Tad man pilnīgi kategoriski jāsaka, ka Tu par daudz runā, nē, vāries kā geizers, savu mūžu gan neredzēts, vai atkal nerunā nemaz; aumaļām vienu vai otru, bet vienmēr... tik nesamērīgi..."
"... un dīdies Tu nemierā, trauksmēs un stresainās kustībās..."
"Hmm, bet citādi es nemāku dzīvot laikam... tā es MĪLU, vai zini."
Un? Un ko nu? Klusums? Tāds riktīgi ķemuraini cēls! Oktobriski vai oktobrēniski aprauts, nu tā, kā atceries stāstām tos stāstus visos plašsaziņas kanālos no rītiem un vakaros, un pat pilnmēness naktīs... Atzīšanās ir Klusuma vērta. Pat sev.
Re kā, Knoķītim atkal ir ko teikt, filozofiski gurdi un tik un tā dālijspurainīgi koķeti, un Viņa tikai raujas no sevis un Viņa prom kā baidoties pielipt, pierast, pie(ap)lipināties.
"Tu elpo par dziļu un mazliet par ilgu noturi gaisu sevī, kā skenējot, cik daudz esi gatava atdot pasaulei..., tas nobaida pirmajā acu skatienā. Jā, pilnīgi noteikti."
"Kā tad... Nobijies! :) Tad man pilnīgi kategoriski jāsaka, ka Tu par daudz runā, nē, vāries kā geizers, savu mūžu gan neredzēts, vai atkal nerunā nemaz; aumaļām vienu vai otru, bet vienmēr... tik nesamērīgi..."
"... un dīdies Tu nemierā, trauksmēs un stresainās kustībās..."
"Hmm, bet citādi es nemāku dzīvot laikam... tā es MĪLU, vai zini."
Un? Un ko nu? Klusums? Tāds riktīgi ķemuraini cēls! Oktobriski vai oktobrēniski aprauts, nu tā, kā atceries stāstām tos stāstus visos plašsaziņas kanālos no rītiem un vakaros, un pat pilnmēness naktīs... Atzīšanās ir Klusuma vērta. Pat sev.