Byut pa sovam. Sovvaļnīks "Napaseitynuots" (2016)

         Kas ir dzīvības dzinulis? Kas ir tas, kas liek mums darboties, veidot un uzturēt attiecības, nodot sevi tālāk skatienos, ķermeņos, darbos? Kaut kā nepiepildījums? Tukšuma aizpildījums? Alkas pašapliecināties, iegrimt apzināto piederību sakņu murkšķī, salīmēties ar sev vien zināmiem un nepieciešamiem grunts akmeņiem sev vien zināmās un vajadzīgās kombinācijās, ļaujoties dziļi spēcīgām jūtām un sajūtot arī caurdurošas vilšanās, psiholoģiskas un fiziskas sāpes, kliedzoši izkaisinātas brīvajam lidojumam debesu velvē? Vai Dzīvot nenozīmē sevī iznest To – nerimstošo nemieru (vitālo spēku un vājumu vienlaikus) – uz mūžīgo mieru, atstājot pēdas, kaut citiem nesaskatāmos velīgo putniņu gaisa ceļos? 

        Sovvaļnīka jaunākais albums “Napaseitynuots” (2016) ir kā līdz šim nenomaksāta nodeva sentēvu ticībai, Zemei, Dabai un Dzīvībai, izlūdzot piedošanu par nenotikušo, nepasacīto, neizdarīto… vai, tieši pretēji, pieļauto, izsacītu tikai runātājiem saprotamā valodā (tak zināms, ka “ar ezeriem jārunā ezeru valodā”)… Līdz mielēm atklāta saruna. Dzirdīgajiem. Redzīgajiem. Jūtošajiem.  

          Viss ir ambivalents. Arī dziesmu divbalsībā reprezentētais maigais, gaišais, pasaulei iztapt tīkošais un dauzonīgais, protestējošais, dēkaini melnīgsnējais. Vienkopus savietots arī tradicionālais, intuitīvajā līmenī atpazīstamais ar moderno un jaunatklāto, izceļot vietas nozīmi sevis, iekšējās un ārējās pasaules apjaušanai, izzināšanai un novērtēšanai. Sevišķi būtiskas ir semantiski piepildītās telpiskās norādes – mājas, Latgale, ezers, kalns, krusts, ceļš un debesis, kur tieši/ metaforiski satiekas un no svešā paslēpjas draugi un sirdsmīļie un bauda klātesamību, apskaujot visas pasaules sfēras un netieši arī – pirmelementus un Jaunradot.., arī tos dziļ-slēptos Stāstus. Dažreiz no mugurpuses uzglūn drūmas nolemtības ēna kā ticības un pārliecības uzraudze, uzjundot domas par pagājību, pamestību un aizmirstību, un, jā, arī par nepiepildījumu, kuras aizgaiņāt spēj tikai skumj-pilna lūgsna, vienpatais esības spēks un sīksta būšanas apziņa Te – Latgalē – ar samierīgu skatu un paļaušanos uz rītdienu. Te arī pārejamībā caurvijas bijušais, esošais, gaisā nojaušamais nākamais un lēn-aizejošais. Tomēr uz ezera krastā noplūktām smilgām līdzās saulē nobriedinātām meža zemenēm un smilšu graudiņiem ir savērti vieni vienīgi Dzīvības apļi, kas rūpīgi nosargāti no attiecību caurvējiem un gājienā pagadījušajiem klupieniem – jaušām un nejaušām kļūdām. Īstenais jau atsijājas tikai izturot laika pārbaudi un patiesības (t.sk. mīlestības) izsvēršanu. Reizēm tas savā sarežģītībā ir tik vienkārši!  

          Dziļi un neviennozīmīgi tveramais teksts (A. Rancānes jutīgā dzeja) un mūzika ripulī veido raitu kompozīciju ar kāpumiem, kritumiem un lieganiem atslābumiem, arī vairākām paralēlām un vietumis krustojušām sižeta līnijām. Sākums ir liriski enigmātisks, klusi un uzmanīgi pietuvojoties Pie, neaizbaidot To Pulsējošo visapkārt. Nu tā, kā veroties debesīs un apstājošajā klusumā tveicīgā dienā pirms negaisa – mazliet viltīgi, spriedzi kāpinoši, izaicinoši. Tālāk seko brāzmaini neprognozējama miera un nemiera, cerības un bezcerības, uzstājības un lēnīgas pazemības cīņa bez centieniem izlikties viedumā pārākam, rīcībās “pareizākam” vai sajūtās drošākam. Trauksmaino ritmiku nomaina mirklīgi vai laiktelpā izstīdzinātie meditējošie un mazliet skumj-smeldzīgie stāsti, arī ievītie folkloras elementi. Teorētiski albums noslēdzas ar klausīšanās prasmi izaicinošo dziesmu “Vaicuojums”, kurā maksimāli tuvu sablīvēti vairāki jautājumi, kas šķitīs simpātiski ātrlasīšanas konkursa cienītājiem, amizanti – pārējiem. Praktiski – albumā ir vēl papildu divas dziesmas: pirmā ir uz cerīgu nākotni vērsta recepte personības un kopības saglabāšanai un izdzīvošanai visdažādākajos apstākļos un situācijās, otrā - paaudžu lūgsna gan ciešai un ilgtspējīgai vienotībai, kas balstīta pārbaudītās vērtībās, patiesībā un drošā pārliecībā, gan arī nerimstošajam Dzīvības aplim.

Kopumā jāteic, ka ripulī klausāms tekstuāli un muzikālā ziņā bagātīgs un daudzpusīgs, pat intelektuāli nedaudz sarežģīts materiāls ar vertikāli tveramiem tekstiem, kontekstiem un zemtekstiem un vienkārši neaprakstāmi brīnišķām dažādā muzikālā skanējuma pārejām, interesantām, trausli skanīgām iespēlēm (dūdām, kokli, flautu, taustiņiem un pat metālmūzikai neierasto akordeonu). Albumu klausīties nav garlaicīgi, tas ļauj mentāli gan palūkoties uz sevi viegli pārredzamā un dzīvi mutuļojošā ezera spogulī, gan ļauties Viņa peldei sevī, gan ienirt neizdibinātajā ūdens dziļumā, lai ar kailām rokām ķeksētu atbildes uz mūžseniem jautājumiem par būtisko.

Tā, piemēram - vai Mīlestība, iespējams, pēdējo izvēļu un iespēju dārzā šai kniebjoši saltajā rudenī Tevi spēs noturēt, neaizbiedēs?

Up-down-up-down. Slow movement with deeply red drops on the eyelashes. Gals, pie kura Kādu pagaidīt.

1. Anathema - "A sort of homecoming" (concert HD).
2. Valts Ernštreits - "Dark energy" (2014).
3. Upeņu balzams miniatūrā Drakulas glāzītē. 

Rudenīgi jutīgais un nesaudzīgais urbānisms ar Savpatā un pasaulei Attālinātā paralēlēm sajūtās, skatienos, domās, darbos un notiekošā tvērienos. Te un tagad būt un te un tagad nebūt. Palaist garām, palaist prom. Viņu. Ceļus. Brīžus un Mūžības. arī Sevi mirklīgi... Ko zaudēt, ko notvert un ļauties notverties nenodošajā un pretrunu savijošā mīlniecē - tumsā. Uz uzticošu gaismu. 
Tas dzīvīgais spēks betona blokos, starp sprakstošiem metāliem. Tas iekšā, kas reizumis laužas izlausties no ikdienības lēnām un saudzīgi, nogaidot pilnmūzu tajā augšup esošajā skaidrumā. 
un Tas raupji apdrāztais dzīvoka gabaliņš mehānisku zobratiņu un globālu tehnoloģiju apskautā penālī. Tas, kas tomēr paliek pasīvi nomaļus, noraugās atkārtojumos. Pukstoši Kustīgs. Vērojošs. Kampjoši sargājošs. Sevis un vēl kāda... 

Varbūt tas pieteiktais Tumšais ļauj tomēr paglābties un izdzīvot, pārdzīvot Sevi. un Kādu.  spītīgi saltā rudenī. tumsnīgā ūdenī. varbūt pat jūrā.

Ceļš ceļams ceļojot ceļos :) Sovvaļnīks "Ceļš" (2016)

Ceļš, pirmām kārtām, jau ģeogrāfiski, bet arī filozofiski ir uztverams par stingri noteiktu, gludu un smalki uzpucētu vai, tieši pretēji, haotisku, paviršu un pat grumbuļaini mežonīgu vietu, pa kuru iespējams kaut kādā veidā (mērķtiecīgi vai kleberīgā vienaldzībā) un ātrumā virzīties uz priekšu (t.sk. tenterēt un/ vai gliemežīgi šļūkāt). Arī došanās atpakaļ gaitā patiesībā ir paradoksāli spītīga kustība uz priekšu. 

Katram savs Ceļš vai mīlīgi dalāmais Ceļš starp diviem vai vairākiem Tiem?

Grupas "Sovvaļnīks" dziesmas "Ceļš" video klipā skatītājam un klausītājam zibsnīgā ātrumā un īsā virtuālspēļveidīgā nereālumā tiek piedāvāts stāsts, kas tikai ļoti aiz gara, mazliet stīvi izstiepta mata ir saistīts ar dziesmas tekstuālo stāstu (A. Rancānes dzeju). 

Ko tad pauž šis vizuāli tveramais stāsts?
Klipā ir atainota Vīrieša pabraukšana garām mazam zēnam (sev kā bērnam?), kas aristofaniski atspēlējas vēlāk, pēc tam seko bērnišķīga bēgšana no problēmas, par ko liecina dedzīgi un neapdomīgi atstātā mašīna, necenšoties to salabot, lai turpinātu savu iesākto ceļu, vai vismaz aizslēgt, tad maldīšanās šķietami nezināmos virzienos mežā kā iztramdītam dzīvniekam, neveikli krītot un dauzoties, un tad atkal gredzenveidīgā atgriešanās, iespējams, uz tā paša ceļa, lai apjaustu palikšanas un iestigšanas noteiktā telpā sajūtu, jo nu, kā izrādās, nevienam Viņu nevajag. 
Nepamet sajūta, ka tas nesaprotamais Vīrieša ceļš pa mežu bija vien nepieciešams kustības imitēšanai (laika "nosišanai"?), lai atkal atgrieztos uz tā forši Taisnā, par ko tāpat īsti nav nekāda prieka, jo tas nebūt nekādā vīzē nedod iespēju, pasniegtu uz paplātes ar zelta maliņu, turpināt iesākto Ceļu. Laikam nekas cits neatliks, kā to problēmu atrisināt, resp., mašīnu salabot un iemācīties nesavtīgi palīdzēt un dalīties (būs vien tas maizes kancītis uz pusēm dalāms), lai var iegūt To brīvību - debesis kabatās..


Video simpātiska šķiet Ingara rēkšana, attēla "raustīšanās" un personāžu "dubultošanās", :) un arī mūziķu kopā spēlēšana tīri pat romantiskā, bet smagnējāk un dārdošāk skanošiem mūzikas gabaliem diezgan tipiskā gaisotnē - mēnesnīcā ar krītošām sniegpārslām (vēl tikai pietrūkst nakts tauriņu plivināšanās tuvākā vai tālākā apkārtnē :P) un ugunsliesmām. Varbūt it visur svarīgs ir līdzsvars, arī ja tas ir ārēji noliegts vai vismaz noslēpts no ziņkārīgām acīm un ausīm?   

Tukšums aizpildāms

Kad galva kaut kā pilnīgi izsmēlusies kā pārlieku karstā vasarā mazdīķēns, noslēpies aiz tikai vizuāli trausliem, bet bezgala sīkstiem kārkliem pie aizmirstas lauku princeses, tad ir īstais laiks ķerties pie kaut kā salīdzinoši viegla, bet pietiekami droša un interesanta. 

Tā nu laiks bija pietiekami nekarsti saulains, lai dotos uz grāmatnīcu. Bez konkrēta mērķa. Ja vien par tādu neskaitās foto albuma meklēšana. Bet tas jau ir cits stāsts. 300, nē, precīzāk 307, mazu stāstu Stāsts. 

Prieks, ka nejauši uzplaiksnījušais uzdevums atrast viegli lasāmu (ne kubikus-rubikus analīzes un interpretācijas priekiem), bet ne atklāti kailu jeb "lētu" grāmatu, ir samērā viegli izpildāms. 

Jūnasa Jūnasona romāns "Analfabēte, kas prata rēķināt" (latviešu valodā - 2014) ir bezgala nerimstoši pilna spraigiem notikumiem, kolorīti spilgtiem personāžiem un neierasti komiskām situācijām, taču (!) tik dzīvām, ka izdodas it visam noticēt ar vieglu smaidu uz lūpām visā lasīšanas procesā. Tas starp citu nav pārlieku garš, jo negribas jau to grāmatu atlikt malā uz pārlieku ilgu laiku. 

Ja nu pavisam īsi jāpasaka grāmatas būtība pāris teikumos, tad tā ir 

- lēna, pacietīga un nepiekāpīga sekošana saviem principiem un pārliecībai, ļaujoties mainīgajai un dažubrīd pilnīgi absurdajai notikumu gaitai kā kaut ko jaunu - pilnīgi noteikti citādību - nesošai straumei, ir par pamatu visa (pat vislielākā haosa un neatrisāmu problēmu) raitai atrisināšanai un sakārtošanai. Bet patiesa un savstarpējā cieņā balstīta draudzība kā plīvurs apsedz, aizsargā un palīdz šķietami visbezcerīgākajās situācijās. 

Rekomendēju, pilnīgi noteikti rekomendēju lasīt saguruma, skumju un/ vai dusmu brīžos - pozitīvas emocijas mirklīgi garantētas :) 

un:

 "[..] sūdiem esot tā sliktā īpašība, ka tie smirdot" - 10 

(tas nav grāmatu pats raksturojošākais citāts, bet viens no retajiem, pasvītrotajiem teikumiem ;))

Burziņš, kas nemaz nav burziņš

Šis rīts ir mazliet saburzītāks nekā parasti, jo tā pelēkvadmalīgā krekla piedurknes ir zibeņceļos izrakstītas un čupeit miklas no mūžseno pazemes dzīļu lietiem. Vai gan tālāk pasauļu ceļos var doties bez baltām un šķelmīgi gludām drānām mugurā un tirkīzzila ūdens nospiedumiem acīs? Vai tas Saburzītais nu nesabružās sevi visu un visu sev apkārt? Vai tā nu tagad reizi par visām reizēm nebūs čulgaini svētā apokalipse? 
Bet tā tam būt Būt, tā stāstīts no mutes mutē vairākās paaudzēs dažādās šizofrēniķu realitātēs. "Rītu un vakaru saburzīšanās lielākoties ir ietiepīgi lēns process depresīvi drūmās vai, tieši pretēji, neprātīgi līksmās noskaņās, taču tik nežēlīgi gauss atpakaļkāpšanās stūmiens, ka aizmirstas kantainie, stūrainie, apaļie un tie taisnie vārdi, pat klusuma pīkstieni, tiešos skatienos un jaušos pieskārienos ieaustie, pazaudējas domas arī un dūru sitienu sāpes [..]" Taču pilnīgi noteikti i zinātniski viennozīmīgi tas liecina par kaut kā pārmainīšanos..., un tas viss tikai nekad nebijušo, pazaudēto vai izpārdoto gludekļu dēļ... Vai Tev, Knoķīt, nav sērkociņu?  

 

Vienāds ar nulli vai mazāks par to

Viņa klusiņām paklupa, tik nedzirdami, ka Knoķītis it kā turpināja rotaļāties ar skaitļiem; nebija pilnīgi ne no kāda svara, vai tie bija pamatīgie vai kārtīgie, visi bija smuki nopucēti, ietonēti un neskaitāmas reizes apmīļoti. Knoķītis ne vienu vien reizi, samērā cieti un sausi ir apgalvojis, ka numerācija esot visdrošākā zīmju sistēma, haosu sakārtojot drošās skaitļu ķēdēs un marķētos atmiņu kodos. Viņai gan šķita, ka veidojās vien jauns, mazliet citādi raibs bardaks iepriekšējā vietā, bet Viņa pat neiedrošinājās šo domu konstrukciju verbalizēt, kur nu vēl izteikt nez kādos simbolos. Varbūt Viņai vienkārši skauda vai nebija vīrišķās izpratnes par daudzskaitlības būtību vai pieklājīgās pietātes, vai vismaz minimālas bijības, gradētas no 0 līdz 1 izteiksmē.
Izmaiņām nepakļaujoties un vispār šķietami nevienam kārdinājumam apstāties nepadodoties, Knoķītis visu vienmēr skolnieciskā priekšzīmībā skaitīja, pieskaitīja, pārskaitīja un drošības labad vēl vienreiz apskaitīja savos Drošības failos, jā, ar pildspalvu vai zīmuli, bet obligāti melnu, nu tādu, kas nepārprotami ir melns, jo melnāks, jo labāks. Arī šī krāsas gradācija ir izskaitļota līdz pēdējai mikrodaļai. Un, ja jau pat krāsa ir izskaitļojama, kāpēc ne cilvēks, attiecības un pasaule IN GENERAL?
Taču Viņa paklupa... Vai tā varbūt bija Kāda cita? Kaut ko izjaucot. Kaut ko nepierakstītajā procesorā. Kaut ko. Līdz ar to kaut kas bija pazudis. Diemžēl... un diemžēl Tieši tas... Tas. Pēdējais skaitlis. Neremdināmi nepieciešamais.

Tā bija vai nebija? "Matiļde" (Purinaša, 2016)

Sieviete. 
Matilde  aba "Matiļde".
Ne tāda kā visas. Savpatna, citu neiepazīta un citiem nesaprotama. Dziļdomīgos, nejaušos vai mērķtiecīgos skatienos, darbos un klusējošā mierā. 

Nāve kā sākums, kā atgādinājums - "Re, re! Arī te kāds ir bijis un it kā pat līdz mērenai apjaušanai un saprašanai arī nemaz nav bijis." Sieviete pret sievieti. Sieviete par sievieti. Mērauklu savietošana eksperimentālos nolūkos, nē, Augstākā uzdevumā, apbrīnojot vai noskaužot atstātās pēdas, pat, iespējams, iesmīnot par laika, vērtību un notikumu dimensiju spurošanos: sajaukšanos, pārklāšanos, nošķiršanos. Vai ir kādas saistības un likumsakarības izprašanai, bet varbūt pirmsākumi pārdzimst epilogos vai otrādi?