Pīpītis pirms pirmdienas

Knoķītis savtīgi dziļi ievelk rasaini miglaino dūmu, smaržojošu pēc nāves un garšojošu pēc neizlēmības... Acis nu izšķīst telpā, zaudējot ierasto krāsu, formu un smaidu un blūdājot starp grīdas dēļiem, lūpas sakalst, izsusinot vēl tikai nodomātus skaņu virknējumus un trakos septiņjūdžu vārdus, un roku pirksti atmet visnoslēpumaināko vēlmi pieskarties čaukstošai klusuma ēnai. 

Tik saspringti biedējošs ir šis viens dzestrais vilkums un kroplīgi attālinātais skats, kam gribas būt cēlam minhauz(E)hotam!