Vakardien Rēzeknes Augstskolas Svētvakarā noklausītā dziesma "Eņgeļs" RA jauktā kora "Sonitum" izpildījumā pamudināja mani pabeigt pārdom-eseju par... Dzīvi.
Attiecības lielākoties ir kaut kas mīklaini neizskaidrojams kā kopā nesistemātiski salīmēta augstvērtīga detektīvromāna, drāmas un traģēdijas sižeta cienīgs precedents; loģika un likumsakarības ne vienmēr darbojas uz šķietami precīzi nostīgotā viļņa. Varbūt tā ir iekšpus dzīvošana ārpusē vai ārpuses iesūkšana dziļdziļā iekšpusē? Un ir tikai vien dalībiniekiem zināmi noteikumi (kaut vai viens - noteikumu nav vispār) kā salipinoši zirnekļtīklveidīgi pavedieni? Konstruktora izveidots modelītis, kas tiek par labu atzīts. Vismaz uz laiku un vismaz konkrētā telpā. Kad tas tiek izjaukts, iestājas mirklīgs apjukums. Vienmēr! It kā gaidītu Mūžību, it kā nezinātu... Var jau nedabiskā ātrumā konstruēt atkārtoti, mēģinot uztaustīt tās pašas shēmas un kombinācijas, kaut arī ne viss ir sākotnējā stiprībā un lipšanas intensitātē, bet var arī uzmeklēt (vai cilvēkbērnīgi nozagt :)) nazīti un lēn-lēnītēm pēc atmiņas, izjūtas, vēlmes un vajadzības grebt citas detaļas jaunam modelītim. Kādam citam.
Man jau liekas, ka šis Attiecīb(ne)Stāsts noticis arīdzan ar grupu "Borowa Mc" - kaut kas ir nejauši nevietā ielūzis vai pašrocīgi pārmeistarots pēc pašu saprašanas un iedomātas nepieciešamības. Lai vai kā, jaunpiedāvātais saķepums īsti vairs nav tas pats modelītis, tā vairs nav "Borowa Mc", ko raksturo tiešā veidā neizteikta, bet skaidri saklausāma Misijas apziņa, cīņa ar/pret kaut ko, darbošanās entuziasms, spīts un dullums (pozitīvā nozīmē), arī cilvēciskās vienkāršības un muzikālo eksperimentu (repa, roka, popa) sakausējums. Pēdējās dziesmas skan popārtisk-guntriski, kas nav slikti, bet tomēr ir Jaunā modeļa muzikālais piedāvājums ar dominējošā solista maiņu. Tās ir mazdrusciņ par daudz elektroniskas un pārlieku "izgludinātas" (varbūt tāpēc tās liekas muzikāli bezdvēseliskas), kas klausāmas horizontālā virzienā, bez vertikāles..., virspusēji, tverot viegli un neko nesarežģījot, bez liekas drāmas.
Tomēr katrs jau no attiecībām gaida kaut ko savu, katram ir savs priekšstats par to, kā jābūt, kā vismaz vajadzētu būt. Varbūt es tikai neesmu vairs šo jauno attiecību dalībnieks.
Popsīgi lieganā dziesma "Eņgeļs" tiek pieņemta, klausoties to atkārtoti vairākas reizes. Galvenā ideja, protams, ir brīnumjauka (jauna dzīvība vienmēr ir kaut kas pārpasaulīgi brīnišķīgs), tomēr nepamet sajūta, ka tekstuāli vairāk tiek domāts par labskanību. Vai nav tā, ka dažreiz atkārtojumi ne tikai uzsver būtisko, bet arī parāda, ka nav ko teikt? :) Melodija ir skaista, bet tās izpildījums, kā jau iepriekš minēju, līdz galam nepiesaista, izņemot klavierspēles akcentus dziesmas sākumā un beigās.
Bet pie Ziemassvētku eglītes, izbaudot kopā būšanu, stāsts par Eņģeli ir nepieciešams. Katram savs.
Par dziesmu "Rūtoj" :
Meditatīvi tīrs, viegli tverams, bet nedaudz arī nedabisks melodiskais risinājums (mazliet „enigmātisks”) ar tautā iemīļota refrēna atkārtojumu, kas notur klausītāja uzmanību un, jā, arī noteikti veicinās dziesmas popularitāti. Tas viennozīmīgi ir „lipīgs” un prātā paliekošs, bet nepamet sajūta, ka šai, ne tik latviskajai mūzikai piederētos pašizdomāts refrēns, ne aizgūts no folkloras. Šajā dziesmā viss ir koncentrēts uz mūziku, teksts kopumā līdz galam „neiznes” semantisko slodzi. Apgrūtina tas, ka Aigara teksts dziesmas vidū nav skaidri sadzirdams un saprotams (pat pēc atkārtotas noklausīšanās).
Jā, laikam tomēr mazliet mulsina, ka tā ir „Borowa MC” dziesma, konceptuāli tā drīzāk iederētos jaunizveidotā „Popart” repertuārā vai kā jauna muzikāla projekta darbs.
Laikam grupai precīzāk jādefinē savs attīstības virziens, lai tās daiļrade nekļūst pārlieku neskaidra žanriskajās izpausmēs un netiek zaudēta dziesmu atpazīšana un attiecināšana tieši uz šo grupu.
Oriģināls: https://www.draugiem.lv/borowa/say/#/borowa/news/?p=10230491
