Viss kā pie mums-Cilvēkiem: bērns izvēlas vecākus, vēl nepiedzimstot un nedaudz komiski sarežģītas situācijas rezultātā, pārpratumu ķēdītes rodas, neveikli sazāģētu pasaulainu sakombinējot ģeometriskās figūrās un pāri paliekošā tukšumā, un problēmjautājumi uzjundī, ik vienmēr paveroties tālāk par snīpja galu, pieskaroties ne vien milimetrbiezajai, sev apkārt apvilktajai drošības placentai un ieklausoties sevī, citos un arī pasaules čukstoši nevienmērīgajos elpas vilcienos.Un tomēr ne tā. Mazliet citādāk. Vispārinātāk un nedaudz atsvešinātāk, bet tomēr atpazīstami, saprotami un iztēlojami. Ekspresīvi spilgti, lakoniski un kontekstuāli.
Te tiešo nozīmju slavināšana un semantiskā lauka segmentu iekrāsošana pēc nejaušības principa, te atpazīstamu tēlu, sižetu un motīvu iesaistīšana jautrā rotaļā, te paradoksālu ainu izspēlēšana un sociālo problēmu slēpti ironiska parodēšana, te sociopragmatiskās kompetences klaja, arī tīšuprāta ignorēšana un kreatīva pieeja it visam nesaprotamajam (kāda Latvijā zināma persona reiz teica: "Radošumam vieta vienmēr atradīsies"), te arī tipiskā/ atšķirīgā, identitātes jautājumu un karnevalizācijas aktualizācija un, protams, te arī metalingvistiskie komentāri par teksta plānošanu, tapšanu un uztveršanu. Te un Te... Te... un arī Te... Parkā, mājās, uz mēness un tukšumā. Te modernisma un postmodernisma tradīcijās/ anti-tradīcijās.
Gūtenmorgens ir tikpat nejaušs kā viņa iedotais vārds un tikpat jaušs kā pēkšņas, bet patiesas emocijas.
Bet galvenais, ka VISS NOTIEK PA ĪSTAM. Tātad IR.
P.S. Vakar pārlapojot un izlases kārtībā izlasot šo un to no žurnāla "Tīrraksts" 2. numura, nācās atzīt, ka visam ir savs ierobežojums laikā un telpā. Nekas nav bezgalīgs savā izmērāmībā. Tie divi stāsti vairs nešķita tik... nu tik (!) Īsti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru