Kad pastkastītē ir noklaudzējusi kāda biezāka aploksne, manis nav bijis klāt. Kad kāds ir atvēris pastkastītes durtiņas un izņēmis dzeltenīgbrūno konverti ar kaligrāfiski smalkiem uzrakstiem abpus, manis nav bijis klāt. Kad kāds ir atvēris dzīvpilni zaļo grāmatu un meklējis iepriekš nezināmo pasauli, manis nav bijis klāt. Tā lasot un pārlasot vairākkārt, manis nav bijis klāt... Tik vien kā garām ejot, tik vien kā ieraušoties nejauši pamanītā vēja apvelto lapu teltī un atceroties. To. To pašu. Neko.
Ar nepārtrauktiem uzskaitījumiem, kā baidoties kaut ko palaist garām un nepateikt, un darbību izcēlumiem, lai uzsvērtu kustības nozīmīgumu, kā arī ar retoriskajiem jautājumiem, prasot, meklējot, rodot vai palaižot garām, Kāda ir atklājusi sevi pasaulei. Viļus neviļus laiski un ap-smadzeņoti.
Kaut kur dzirdēti, kaut kur lasīti - intertekstuāli aizgrābti vai no Cilvēkmutes citādāk saķemmēti?! Tomēr kaut kā pār-zināmi un nepārsteidzoši, uzreiz neatbildāmi, cik no tā visa ir jaun-atklājums. Man.
Dzejoļu (es gan teiktu - dzejas un dzejprozas) krājumā ir izceltas draudzīgi siltās attiecības starp "Es" un "Tu" ("Mēs" kā vienas komandas biedri) un Dievu, pieticība, pacietība un pazemība, pat Cilvēka niecība pasaules un mūžības kontekstā, arī nedaudz fatāls skatījums uz dzīvi ar iekšā mītošu, trauksmaini kvēlojošu dzirksteli, kas ik pa brīdim liek par sevi manīt, uzjundot nemieru, kareivīgu cīņas sparu un protestu.
Laiku pa laikam, šķiet, gana nedabiskā veidā (kā uzvelkot glītu, bet tomēr neīsto kleitu) tiek mēģināts definēt sevi, savu laiku un telpu, samierināt sevi un savu tauriņesošo trauslumu ar nepaklausīgajām un spītīgajām skumjām un nejauši izdīgušajām šaubām, mazliet didaktiskā tonī sakārtot apkārt esošo esību pēc savas gribas un patikšanas. Jaušami arī centieni ik pa brīdim ieviļāties savā iekšējā mierpilnības un drošības čaulā un noslēgties no visa (vai gan te tādēļ tik bieži pieminēts gliemežvāks?), lai pēc tam atkal ar uzpildītu entuziasma un enerģijas devu dotos uz priekšu, kas ne vienmēr nozīmē ģeometrisku taisni horizontālā virzienā.
Kad kāds ir pierakstījis piezīmes uz biezākās lapas šai grāmatā, manis nav bijis klāt. Kāds izvēlējās. Es nē.
Tumsa ir bailes.
Es paceļu tumsu
Un ienesu sevī... (12)
Mans logs ir mans eņģelis.
Viduklis un divi balti cerību spārni. (28)
Aplī pa ķieģelim, vējā pa zvaigznei,
Pa drupačai visapkārt.
Smaržīgu un lielu
Rudzu maizes klaipu
Es sirdī cepu.
Pa varavīksnes tiltu pie tevis eju.
Klāju zeltaino sviestu
Pār rudzu maizes šķēli
Un cienāju tevi. (48)
Regīna Paegle "Apļa klusumā".
Ar nepārtrauktiem uzskaitījumiem, kā baidoties kaut ko palaist garām un nepateikt, un darbību izcēlumiem, lai uzsvērtu kustības nozīmīgumu, kā arī ar retoriskajiem jautājumiem, prasot, meklējot, rodot vai palaižot garām, Kāda ir atklājusi sevi pasaulei. Viļus neviļus laiski un ap-smadzeņoti.
Kaut kur dzirdēti, kaut kur lasīti - intertekstuāli aizgrābti vai no Cilvēkmutes citādāk saķemmēti?! Tomēr kaut kā pār-zināmi un nepārsteidzoši, uzreiz neatbildāmi, cik no tā visa ir jaun-atklājums. Man.
Dzejoļu (es gan teiktu - dzejas un dzejprozas) krājumā ir izceltas draudzīgi siltās attiecības starp "Es" un "Tu" ("Mēs" kā vienas komandas biedri) un Dievu, pieticība, pacietība un pazemība, pat Cilvēka niecība pasaules un mūžības kontekstā, arī nedaudz fatāls skatījums uz dzīvi ar iekšā mītošu, trauksmaini kvēlojošu dzirksteli, kas ik pa brīdim liek par sevi manīt, uzjundot nemieru, kareivīgu cīņas sparu un protestu.
Laiku pa laikam, šķiet, gana nedabiskā veidā (kā uzvelkot glītu, bet tomēr neīsto kleitu) tiek mēģināts definēt sevi, savu laiku un telpu, samierināt sevi un savu tauriņesošo trauslumu ar nepaklausīgajām un spītīgajām skumjām un nejauši izdīgušajām šaubām, mazliet didaktiskā tonī sakārtot apkārt esošo esību pēc savas gribas un patikšanas. Jaušami arī centieni ik pa brīdim ieviļāties savā iekšējā mierpilnības un drošības čaulā un noslēgties no visa (vai gan te tādēļ tik bieži pieminēts gliemežvāks?), lai pēc tam atkal ar uzpildītu entuziasma un enerģijas devu dotos uz priekšu, kas ne vienmēr nozīmē ģeometrisku taisni horizontālā virzienā.
Kad kāds ir pierakstījis piezīmes uz biezākās lapas šai grāmatā, manis nav bijis klāt. Kāds izvēlējās. Es nē.
Es paceļu tumsu
Un ienesu sevī... (12)
Mans logs ir mans eņģelis.
Viduklis un divi balti cerību spārni. (28)
Aplī pa ķieģelim, vējā pa zvaigznei,
Pa drupačai visapkārt.
Smaržīgu un lielu
Rudzu maizes klaipu
Es sirdī cepu.
Pa varavīksnes tiltu pie tevis eju.
Klāju zeltaino sviestu
Pār rudzu maizes šķēli
Un cienāju tevi. (48)
Regīna Paegle "Apļa klusumā".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru