Lēnīgi intenīva kustība. Pustaciņās, dažās droši iestaigātās, dažās bailīgi iepazītās. Gana daudz iesākts un vēl nepabeigts, apzīšļāts un no sevis nepalaists. Te trīs iesāktas grāmatas, izmētātas pa istabu, ne vēl nopelnījušas iespēju atdusēties grāmatu plauktā, te jaunizdotie "Latvju teksti" un "A12" pavirši pāršķirstīti ar pāris izlases izņēmumiem, te, protams, zinātniskie gara bērni un strukturēti argumentētais Domraksts...
Fragmentārisms vai mēģinājums nodoties vairākām nodarbēm vienlaikus, cenšoties tekstualizēt savu esamību? Varbūt visa jēga - visa sāls - jau ir šajā gausajā klumburklamburīgajā virzībā, pielūdzot klusumu kā iespēju dzirdēt. Domas. Un sadzirdēt. Sevi.
Varbūt tā ir tikai sevis mānīšana?!