Jau otrā grāmata, kas nav daiļliteratūra, bet ko šķirstu un lasu interesantākajās vietās, ir Ievas E. Kalniņas un Kārļa Vērdiņa sastādītā literatūrzinātniskā (literatūrteorētiskā + literatūrkritiskā + literatūrpraktiskā) grāmata "Mūsdienu literatūras teorijas".
Jau ievadā tiek pieteikts, ka literatūrzinātne līdzīgi kā daudzas citas zinātņu nozares ir kļuvusi daudzpusīga un starpdisciplināra, sapludinot dažādu zinātņu jomu teorētiskos uzskatus un konceptus. Tā ir tikpat mainīga kā lasītājs ar savu vēlmju un vajadzību arsenālu, līdz ar to interesanta un mūsus pašus atklājoša.
Neliela atkāpe no grāmatas - strukturālajā semiotikā ir ideja par dziļo struktūru, kurā ir iekodēta (ne tieši vārdos pateikta) īstā nozīme, kā atklāsme noved pie patiesās jēgas apjaušanas un izjušanas. Nu lūk. Ko es ar to gribēju pateikt? Vien to, ka īstā grāmata īstajā laikā un telpā ir kā atslēga uz mūsu pašu dziļo struktūru, uz sabiedrības un pasaules kārtības un pastāvēšanas/kustības principu dziļo struktūru. Ar nelielu nosacījumu - ja esi aktīvs lasītājs, ja līdzdarbojies tekstā, domājot, analizējot un interpretējot. Kaut vai klusiņām pie sevis. Kaut domās un pārdomās. Ne mazsvarīga ir arī izvēlētā stratēģija procesa uzsākšanai un virzībai. Šie kognitīvie procesi nogulsnējas un sublimējas mūsu pašu vārdos, uzvedības un rīcības modeļos. Savstarpējā mijiedarbība - cik mēs esam gatavi atdot no sevis tekstam, tik tas ir spējīgs dot mums atpakaļ. Mēs maināmies abi (lasītājs un teksts), bet autors, iespējams, savu metamorfozi jau ir piedzīvojis, atgrūžot tekstu no sevis, ļaujot tam aiziet.
"Mūsdienu literatūras teorijas" - noderīgs ir grāmatas sastādītāju ievads ar pēdējā gadu desmitā radušiem literatūras teorijas novirzieniem (prezentismu, jauno estētismu, kognitīvo poētiku) un literatūrkritikas metodēm (impresionistisko, interpretācijas, socioloģisko, psiholoģisko, būtisko un formālo) un 16 literatūras teorijām, ko aplūkojuši 16 radošas personības.
Visas nodaļas ir strukturētas vienādi un, manuprāt, ļoti pārdomāti: vispirms tiek sniegta teorijas vēsture, ieskats redzamāko teorētiķu idejās un ievērojamākos darbos, arī metodoloģiskajos pamatprincipos, tad seko šīs teorijas idejas un ietekmes izpausmes Latvijā (vietumis arī PS - nē, ne manos iniciāļos :P), vērā ņemams literatūras saraksts (anglisko un latvisko teorētisko darbu) un visbeidzot arī katras atsevišķās teorijas ideju izmantojums kāda latviešu teksta analīzē (viens iespējamais paraugs). Ko varbūt gribētos vēl? Divus viena teksta analīzes paraugus, lai lasītājs varētu novērtēt, cik liela loma ir analītiķa un interpretatora personībai (pieredzei, zināšanām, pasaules skatījumam, prakses u.tml.) un interpretācijas konservatīvam statiskumam vai elastīgai vitalitātei.
Grāmatā var lasīt filologiem jau labi zināmas teorijas un metodes: Jauno kritiku, krievu formālismu, strukturālismu un postrukturālismu, dekonstrukciju, semiotiku, hermeneitiku, pshoanalīzi (Vai esi redzējis filmu par Jungu un Freidu?) un feminismu. Tāpat arī mazāk dzirdētas un zināmas , bet uzmanību piesaistošas teorijas - naratoloģiju, literāro antropoloģiju, zilo teoriju, ekokritiku (arī ekofeminismu. Uzreiz nāk prātā doktorantes referāts DU... Hmm... :)) un mediju teoriju.
Jautājumi, uz kuriem var rast atbildes grāmatā:
Pašās beigās vien piebildīšu, ka grāmatas teksts ir no visām aplūkotajām teorijām pa mazdrusciņai. To var lasīt secīgi no vāka līdz vākam. Tajā var izvēlēties kādu konkrētu segmentu (nodaļu, apakšnodaļu vai rindkopu), tajā var atrast un ekcerpēt tikai teorētiķus vai izlobīt pētnieciskās stratēģijas teksta analīzei. Tāpat var interpretēt katra autora subjektīvo klātesamību. Varbūt no visa mazliet vai pavisam noteikti tikai ko vienu?
Saistoša grāmata, kas ļauj paskatīties, kas notiek literatūrzinātnē Latvijā pasaules kontekstā, rosina idejas tekstu uztverē, analīzē un interpretācijā un ļauj izbaudīt tās saturu kā nelielu daļiņu no tekstu tekstiem.
Iesaku izlasīt dažādu zinātņu nozaru intelektuāļiem! :-)
Jau ievadā tiek pieteikts, ka literatūrzinātne līdzīgi kā daudzas citas zinātņu nozares ir kļuvusi daudzpusīga un starpdisciplināra, sapludinot dažādu zinātņu jomu teorētiskos uzskatus un konceptus. Tā ir tikpat mainīga kā lasītājs ar savu vēlmju un vajadzību arsenālu, līdz ar to interesanta un mūsus pašus atklājoša.
Neliela atkāpe no grāmatas - strukturālajā semiotikā ir ideja par dziļo struktūru, kurā ir iekodēta (ne tieši vārdos pateikta) īstā nozīme, kā atklāsme noved pie patiesās jēgas apjaušanas un izjušanas. Nu lūk. Ko es ar to gribēju pateikt? Vien to, ka īstā grāmata īstajā laikā un telpā ir kā atslēga uz mūsu pašu dziļo struktūru, uz sabiedrības un pasaules kārtības un pastāvēšanas/kustības principu dziļo struktūru. Ar nelielu nosacījumu - ja esi aktīvs lasītājs, ja līdzdarbojies tekstā, domājot, analizējot un interpretējot. Kaut vai klusiņām pie sevis. Kaut domās un pārdomās. Ne mazsvarīga ir arī izvēlētā stratēģija procesa uzsākšanai un virzībai. Šie kognitīvie procesi nogulsnējas un sublimējas mūsu pašu vārdos, uzvedības un rīcības modeļos. Savstarpējā mijiedarbība - cik mēs esam gatavi atdot no sevis tekstam, tik tas ir spējīgs dot mums atpakaļ. Mēs maināmies abi (lasītājs un teksts), bet autors, iespējams, savu metamorfozi jau ir piedzīvojis, atgrūžot tekstu no sevis, ļaujot tam aiziet.
"Mūsdienu literatūras teorijas" - noderīgs ir grāmatas sastādītāju ievads ar pēdējā gadu desmitā radušiem literatūras teorijas novirzieniem (prezentismu, jauno estētismu, kognitīvo poētiku) un literatūrkritikas metodēm (impresionistisko, interpretācijas, socioloģisko, psiholoģisko, būtisko un formālo) un 16 literatūras teorijām, ko aplūkojuši 16 radošas personības.
Grāmatā var lasīt filologiem jau labi zināmas teorijas un metodes: Jauno kritiku, krievu formālismu, strukturālismu un postrukturālismu, dekonstrukciju, semiotiku, hermeneitiku, pshoanalīzi (Vai esi redzējis filmu par Jungu un Freidu?) un feminismu. Tāpat arī mazāk dzirdētas un zināmas , bet uzmanību piesaistošas teorijas - naratoloģiju, literāro antropoloģiju, zilo teoriju, ekokritiku (arī ekofeminismu. Uzreiz nāk prātā doktorantes referāts DU... Hmm... :)) un mediju teoriju.
Jautājumi, uz kuriem var rast atbildes grāmatā:
- Kā ir paplašinājies lasīšanas un grāmatas jēdziens mediju pasaulē? Ko mēs zinām par tīmekļa (elektronisko) literatūru, tās uztveres un analīzes īpatnībām?
- Kāpēc mums jākļūst ekocentriskiem vai biocentriskiem? Kuri ir kritēriji, pēc kuriem noteikt, vai teksts ir ekoloģisks? Ko tiecas izpētīt ekokritika, kuri ir tie atslēgas vārdi ekoloģiskā tekstā?
- Vai un kā postpadomju sfēra ir iekļaujama postkoloniālās kritikas interešu lokā?
- Kam zilā teorija pievērš uzmanību literārajā darbā? (Tu teiksi - vīriešiem, homoseksuāļiem? Nē (!), tā ir šaura domāšana! ;)) Kas tiek saprasts ar dzimti 20.gs. beigās/ 21.gs. sākumā? Kas ir kemps (ne jau saīsinājums no kempings)? Vai Latvijā ir teksti, ko skatīt no šīs teorijas aspekta?
- Kuri ir ievērojamākie pētījumi Latvijā par feminismu un kuri latviešu teksti tiek visbiežāk analizēti ar šīs teorijas palīdzību? Kas nosaka kopējo ievirzi starp feminismu un postmodernismu?
- Kā izprast ekonomisko un topisko modeli Z. Freida teorijās? Kā iedalāmas psihoanalīzes un literatūrzinātnes attieksmes? Kā F.Sosīra s/S tiek izmantota strukturālajā psihoanalītiskajā literatūrkritikā?
- Kā skaidrojama metafora sociālā drāma jaunajā vēsturiskumā? Vai metode var būt nesistemātiska un apzināti tiekties uz kopsavilkuma izveides neiespējamību? Kā izpaužas sinekdohas pieeja vēsturiskajam kontekstam?
- Kas RE tiek saprasts ar "vulgāro marksismu"? Kuri ir tie autori, kas 21.gs. Latvijā ir izdevuši tekstus, apvienojot marksisma, globalizācijas, jaunā vēsturiskuma un postkolonālisma idejas un problēmas?
- Kas nosaka pieprasījumu pēc mūsdienu hermeneitikas? Ko Gādamers saprot ar spēli hermeneitikā?
- Kas kopīgs ir N. Čomska ideālajai valodai ar kognitīvo naratoloģiju? Pastāv arī feministiskā naratoloģija??? Un naratīvā terapija??? Kādas ir redzespunktu izpausmes jeb slāņi?
- Ar ko māksliniecisks teksts atšķiras no nemākslinieciska teksta? Kuri divi pamatjautājumi ir būtiski, analizējot tekstu ar semiotisko metodi?
- Ko ar rakstību saprot dekonstrukcijas teorijā (jo īpaši Ž. Deridā)? Ar kuru literatūras virzienu dekonstrukcija visbiežāk tiek saistīta? Kāda ir stratēģija, lai vislabāk saprastu dekonstrukcijas teoriju? ;)
- Kam pievēršas visvairāk postrukturālisms? Kādēļ autors un lasītājs varētu tikt uzverts par funkciju? Ko R. Barts saprot ar intertekstualitāti un hipertekstualitāti? Kā saprast pastaigas metaforu?
- Kādi strukturālisma centri izveidojās PS 60. gados? Kas ir ticamība un kādi ir tās līmeņi? Kā praksē darbojas K.Levī-Strosa kulinārais trīsstūris? Visbeidzot, kas ir struktūra strukturālismā?
- Kā tiek nošķirts sižets no fabulas un kas ir kas krievu formālismā? Vai un kā brīnumpasakām var būt morfoloģija (V. Propa atbilde)?
- Kas ir tradīcija, lasīšana, saviļņojums jeb pārdzīvojums, objektīvais korelāts un lietība Jaunās kritikas teorijā? Kuram literatūras žanram Jaunās kritikas pārstāvji pievēršas visbiežāk?
Pašās beigās vien piebildīšu, ka grāmatas teksts ir no visām aplūkotajām teorijām pa mazdrusciņai. To var lasīt secīgi no vāka līdz vākam. Tajā var izvēlēties kādu konkrētu segmentu (nodaļu, apakšnodaļu vai rindkopu), tajā var atrast un ekcerpēt tikai teorētiķus vai izlobīt pētnieciskās stratēģijas teksta analīzei. Tāpat var interpretēt katra autora subjektīvo klātesamību. Varbūt no visa mazliet vai pavisam noteikti tikai ko vienu?
Saistoša grāmata, kas ļauj paskatīties, kas notiek literatūrzinātnē Latvijā pasaules kontekstā, rosina idejas tekstu uztverē, analīzē un interpretācijā un ļauj izbaudīt tās saturu kā nelielu daļiņu no tekstu tekstiem.
Iesaku izlasīt dažādu zinātņu nozaru intelektuāļiem! :-)
