Rudens kā rudens... Varbūt mazliet... un varbūt pat ļoti-ļoti...

Te nu mēs esam. Atkal. Sākumpunkts un beigu punkts vienlaikus. Iespējams, tas nav nemaz punkts, tikai nejauši nopleķējis mūžīglīstošais debesu piliens... 
Knoķīt, Tu mani joprojām vēl nepazīsti. Varbūt nekad neesi pazinis. Varbūt es nepazīstu Tevi? Vai negribu pazīt Tevi? 
Varbūt es nepazīstu nemaz sevi vai, tieši pretēji, pazīstu pārlieku labi... un tādēļ neļaujos pazīties... Zināt nozīmē sasummēt ziņas, arī tās slēptās, ap-no-aiz-slēptās, savērpjot tīklus kā vien ienāk prātā un nepilnīgos neprātos. Tur vairs nav manas vaļas... Bet vaļība ir netikumīga :) 
Lai vai kā, Knoķīt, Tavs intensīvi dziļurbošais skatiens ir par intensīvu. Vismaz šodien. Vismaz man. 
Tava uzstājība ir biedējoša. Bailes no veļiem un vēliem iznākumiem.
Dodamies blūdāt metaforās. Interpretāciju brīvība un tēlu pārtransformēšana uz citu laiktelpas deķi. Te es ļaujos būt arī Saule. 

Aizmaldīšanās un atrašanās

         Vispār interesanti ir ar tiem cilvēkiem, pat tiem, kas vairs parādās vien vārgu tēlu veidolā, nedroši, zaļās vārnas pirmatnīgumā.
         Var mēnešiem ilgi kurnēt, spiedīgi elpot un mehāniskā uzvilkumā darboties vāverveidīgā ritenī un tad pāris dienu laikā piedzīvot emociju un pārdzīvojumu buķeti, košu jo košu un izaicinoši drosmīgu. Kā palaista vaļā upe no aizsprosta, kas gatava tecēt un tecēt, ne mikli netiecoties tapt apstādināta vai pavērsta otrā virzienā. Citā salīdzinājumā (izvēles iespējamībai) - kā no marihuānas miglas atbrīvojies prāts, kas atkal no jauna ierauga šķietami ierasto pasauli un iemīlas tajā. Tik bērnišķi patiesi! 
        Laikam jāaizmaldina sevi, lai atgriešanās šķistu laimpilnākais ieguvums. Izlaižot sevi brīvībā, garīgā plašumā, būtības dzīlēs sasienas vienkopus svarīgais, tuvais un vitāli nepieciešamais. Tas neizprotamais absurdums - brīve sevis saķepināšanai - nebrīvei. No sevis jau neaizbēgt :)  

Paldies, zeme un ūdens, debesis un V.K., par jūsu būšanu un iespēju jūs iepazīt arvien no jauna!

 

(ne)Sarunāts

 ***
Re kā, Knoķītim atkal ir ko teikt, filozofiski gurdi un tik un tā dālijspurainīgi koķeti, un Viņa tikai raujas no sevis un Viņa prom kā baidoties pielipt, pierast, pie(ap)lipināties.
"Tu elpo par dziļu un mazliet par ilgu noturi gaisu sevī, kā skenējot, cik daudz esi gatava atdot pasaulei..., tas nobaida pirmajā acu skatienā. Jā, pilnīgi noteikti."
"Kā tad... Nobijies! :) Tad man pilnīgi kategoriski jāsaka, ka Tu par daudz runā, nē, vāries kā geizers, savu mūžu gan neredzēts, vai atkal nerunā nemaz; aumaļām vienu vai otru, bet vienmēr... tik nesamērīgi..."
"... un dīdies Tu nemierā, trauksmēs un stresainās kustībās..."
"Hmm, bet citādi es nemāku dzīvot laikam... tā es MĪLU, vai zini."

Un? Un ko nu? Klusums? Tāds riktīgi ķemuraini cēls! Oktobriski vai oktobrēniski aprauts, nu tā, kā atceries stāstām tos stāstus visos plašsaziņas kanālos no rītiem un vakaros, un pat pilnmēness naktīs... Atzīšanās ir Klusuma vērta. Pat sev. 

Vārdu juceklī

Tad nu tas ir neglābjami skaudri noticis; Viņa un Knoķītis ir pārlieku ilgu un abpusēji aizvainojušu diskusiju rezultātā neatgriezeniski sastrīdējušies dažu visai būtisku terminu definīciju dēļ. Tā tas mēdz notikt Vārdu zinātājiem; iesaistītās personas ir ietiepīgas un nepiekāpīgas, dažbrīd racionālas un pragmatiskas, dažbrīd - iznīcinoši zvērīgas un kaislību neremdināmas būtnes, arī definīcijām izvēlētie svešvārdi ir uztrīti asi jo asi tā, ka spīd vien paviļājot uzkarsētajā gaisā! Katram jau savs funktieris turpmākām rīcībām (lasi - tekstveidei un teksta publicēšanai), katram sava praksē, intuitīvi un aumaļām sagrābstītā informāciju blāķī izlobīta patiesība, glīši noformēta un saglabāta citu tikpat nozīmīgu ziņu un perspektīvu datnē. 

Bet termini bija, ir un būs, arī definīcijas tā vai citādi jāraksta ar izceltiem svarīgākajiem (iespējams, citiem nesaprotamajiem) komponentiem un dažādiem caurviju motīviem. Lai teksts taptu, ir taču svarīga jēdzienu un konceptu vienota izpratne, vai tad ne tā? 

Viņa pabrauc garām Cietumam un nosmīnot nočukst: "Nu ko, Knoķīt, kurš no mums ir lielākā vārdu sprostā

?!" 

Burziņš, kas nemaz nav burziņš

Šis rīts ir mazliet saburzītāks nekā parasti, jo tā pelēkvadmalīgā krekla piedurknes ir zibeņceļos izrakstītas un čupeit miklas no mūžseno pazemes dzīļu lietiem. Vai gan tālāk pasauļu ceļos var doties bez baltām un šķelmīgi gludām drānām mugurā un tirkīzzila ūdens nospiedumiem acīs? Vai tas Saburzītais nu nesabružās sevi visu un visu sev apkārt? Vai tā nu tagad reizi par visām reizēm nebūs čulgaini svētā apokalipse? 
Bet tā tam būt Būt, tā stāstīts no mutes mutē vairākās paaudzēs dažādās šizofrēniķu realitātēs. "Rītu un vakaru saburzīšanās lielākoties ir ietiepīgi lēns process depresīvi drūmās vai, tieši pretēji, neprātīgi līksmās noskaņās, taču tik nežēlīgi gauss atpakaļkāpšanās stūmiens, ka aizmirstas kantainie, stūrainie, apaļie un tie taisnie vārdi, pat klusuma pīkstieni, tiešos skatienos un jaušos pieskārienos ieaustie, pazaudējas domas arī un dūru sitienu sāpes [..]" Taču pilnīgi noteikti i zinātniski viennozīmīgi tas liecina par kaut kā pārmainīšanos..., un tas viss tikai nekad nebijušo, pazaudēto vai izpārdoto gludekļu dēļ... Vai Tev, Knoķīt, nav sērkociņu?  

 

Liepziedu laiks

Dažreiz es dzīvi vemju pa īstam,
pāri debesīm sarkanus vimbuļus zīmējot.
Dažreiz to daru tāpat vien - draiskojoties,
citreiz - spītējot liepziediem pumpuros
vai tos pat slēpti atklāti nīstot.

Rotājumi

Izspiežu gabalu vēnas un
izžauju virtuvē par paklāju.
Tveicīgos vasaras vakaros
būs man kur ieritināties.

Tornis

Knoķītis šodien ir ļoti domīgi vērīgs. Viņš uzmanīgi seko līdzi Viņas rokas pirkstu kustībām, kas atgādina elegantu un mazliet draisku dejošanu bez mūzikas skaņām, cenšoties aizpogāt lielās oranžās trilopa acis. Nepamanīts nepaliek arī zvaigžņotais mirdzums Viņas pirkstā, kas spītīgi demonstrē mērķtiecīgu tuvību un kaut kā (īstenošanās?) piepildījumu. Tad Viņš nekautri ilgi veras tieši acīs, it kā cenšoties izmakšķerēt dziļdzīļu patiesību vai iztēlojoties citas esības iespējamību viņpus miesiski laicīgā, it kā cenšoties uzvarēt neuzvaramo vai vismaz pieradināt nepieradināmo. Velti. Viņa smaida, bet smaidā nav atverošās brīvības.

četri gadalaiki, sasaukti vienkopus, piesit takti gaisa švīkām

Vāzē vientuļi iegūlies vakardien slepus noplūkts tumšvioletais zieds ar nosarkušiem un apaļīgiem vaigiem kā aiz kautruma neīstenojies skūpsts priekš sev pašas svētkiem, kuros ielūgtie viesi ir kodēti ar deviņciparu paroli man par (ne)/+(iz)/+patikšanu.
Mirklīgi atveros šķietamajam kā bērns gaidās vakarā pirms pirmās klases pirmā septembra, ielaižot četrus gadalaikus sajūtu mirdzumam, sevī un dabā pukstošajam maģiskumam, lai aizvērtos. Nenotikdama. 

PirmDiena

Nav nekā jauna. Pat degsmes vai spēka. Bet noteikti būs. Ir taču PirmDiena. Sākums.

Tāpat kā bremzēšana ir kustība, arī Klusums ir  saziņas forma. Pat ar sevi. Brīnišķīga un vitāli nepieciešama saruna bez vārdiem, lai dziļāk izjustu notikušo un piedzīvoto un lai iezīmētu tālāko domu virzienu un gaitas ātrumu. Uz kādu laiku. Un - šis ir tas laiks. Jā, un tas nebūt nenozīmē, ka nebūtu ko teikt, vienkārši laikam negribas... teikt.

Klusums kustībā. Lēnā.

          Lēnīgi intenīva kustība. Pustaciņās, dažās droši iestaigātās, dažās bailīgi iepazītās. Gana daudz iesākts un vēl nepabeigts, apzīšļāts un no sevis nepalaists. Te trīs iesāktas grāmatas, izmētātas pa istabu, ne vēl nopelnījušas iespēju atdusēties grāmatu plauktā, te jaunizdotie "Latvju teksti" un "A12" pavirši pāršķirstīti ar pāris izlases izņēmumiem, te, protams, zinātniskie gara bērni un strukturēti argumentētais Domraksts... 

          Fragmentārisms vai mēģinājums nodoties vairākām nodarbēm vienlaikus, cenšoties tekstualizēt savu esamību?              Varbūt visa jēga - visa sāls - jau ir šajā gausajā klumburklamburīgajā virzībā, pielūdzot klusumu kā iespēju dzirdēt. Domas. Un sadzirdēt. Sevi. 

         Varbūt tā ir tikai sevis mānīšana?!

Zīmējums vertikālā plaknē

      Viņa ar melnu, pusdrupušu ogli lēni smagnējām kustībām uz tumšpelēkas bloknota lapas uzzīmēja Knoķīša plaukstas ar mūžīgiem krustojumiem un vientuļi iestaigātām takām un acis ar centrējumu uz iekšējo dziļumu skumjās un sirdssiltu smaidu priekos un iekāres mirkļos. Tas Viņai padevās vislabāk vai cik-necik patiesi un to Viņa gribēja paturēt sev kā ziedojumu sirdsapziņai. 
       Smalkās un lieganās, biezās un nedaudz draudīgās līnijas un dažāda izmēra punktojumi, kam pat uz papīra ar grūtībām un lielu pretestību izdevās satikties. Melnums. Bez ēnojuma. 
        Viņa. Paskatījās. Apdomājās. Un tad ar dzelteno spilvendrānu un mazdrusciņ ķermeņa mitrumu izplūdināja melnumu vertikālajā plaknē. Trauksmainu un neaptveramu atblāzmu nevar tā vienkārši un pašrocīgi piesavināties un paturēt. Palaist. 

zīme, pa-zīme, pie-zīme, ie-zīme

Knoķītis Viņas pērnā gada dāvinātajā sviesta cibā iebērtajos šķeltajos zirnīšos ar mazo pirkstiņu nevērīgi raka tuneļus kā visizveicīgākais kurmis pavasara naivi čauganajā melnzemē; visi ceļi veda uz noteiktu punktu ziemeļrietumu pusē, kur izvietojies pārmodernais deviņstāvīgais saltuma centrs ar platu lodžiju ar skatu uz to citu stūri, to Īsto, kas spēj pārsteigt pat vissagatavotākos un drosmīgākos. Viņa jautri smējās, iedrošināja un izlikās nesaprotot, ka mikromodeļi semiotiski precīzi reprezentē makromodeļus pēc savas gribas un saprašanas. 

ne tik, cik melns aiz naga

         Knoķītis, mazliet sapīcis par priežu skuju un smagnējo domu nospiedumiem zābaku zolēs un saplaisājušās kamzoļa piedurknēs, strauji izvirpina rokās konfekti sniegbaltā papīrā, nejauši pamet gaisā, pie viena pārliecinoties vai viņa to nepārtvers vai neiedos dunku par bezbēdnīgo alošanos, un tad, neko aizdomīgu vai draudošu neatskārtis, iemet konfekti rasas pilienu kausā, radot šalkošu, pat nedaudz projām traucošu tvaikoni. Te nu būs vienā rāvienā izmalkotais dvēseles mierinājums! Konfektes saldme nakts klusumam. 

(Pār)Domājums

Var jau arī šādi. Ierasti atklātā Noklusējumā. Tāpat kā parasti. Kā ierasts. Pašspietiekamā un pašpieņemtā pašsludinājumā. Bez izņēmumiem. Ar lielo sākumburtu. Iespaida atstāšanai. 

... un var jau arī ne šādi...

Knoķītis nošķetina pāris rutuļus biezā, audumam līdzīgā papīra ar tik tikko samanāmiem švīkājumiem, ko kāds ir atstājis par tuvības zīmi... Vietumis no cītīgas un bezgala rūpīgas dzēšanas palikusi vien plāna drāniņa ar sīkiem caurumiņiem. Pateikts ir nepateiktajā. Varbūt tāda jau ir tā Mīlestība, kurā mājo caurvējš... Var jau būt, ka vaina ir vien atvērtajā logā, pa kuru ieplūst patiesība kā neķītra un nelūgta viešņa. Taču tikpat labi tā varēja būt vien šķietamība kā sīpolmiza, palikta zem nepraša mikroskopa.

Mazliet nevīžīgi pārskatījis un ar mantojumā iegūto nazīti izgriezis vienāda lieluma kvadrātiņus, aplīšus un trīsstūrīšus, viņš pilnīgā klusumā ieliek jaunieguvumus krekla kabatā, it kā novērtējot, it kā aiz cieņas pret rakstītāju. 

Bet!!! Nevar jau paturēt visu kabatā, prātā un kur nu vēl sirdī... 

Vēstuļu būšana

Viss... Viss man liecina par Tevi. 
Es aizveru acis un aptaustu aploksni, šķiet, Tavs domu siltums vēl sajūtams, par spīti tūkstošiem kilometru, par spīti svešiem pieskārieniem un paviršiem metieniem. 
Uz aploksnes iniciāļi - V.K. Nav daudzu, kas zina, ko tie nozīmē, bet adrese īstā un sūtījums Man. Sūtītājs zina. Vēstule! Beidzot! 
Uzrakstīts teksts. Aptaustāms. Pasmaržojams un vārds par vārdam izgaršojams. 
Uzrunas nav un nobeiguma tāpat. 
Kails teksts kā ūdens apslacīts ledus veidojums, bet tik pulsējoši dzīvs, raiti plūstošs un bezgala interesants, izgaismots krāsu atspulgos. 
Lasīt un pārlasīt. Apdomāt. Smaidīt... Smaidīt... Viegli... 
Atbilde sāksies šodien un beigsies rīt vai parīt. Šis mulsinošais prieks - Rakstīt! :)
Vārdi un teikumi iepakosies rūtiņlapas kvadrātiņos glīti cits citam līdzās, ar mazmazītiņiem simboliņiem, viegliem tintes palēcieniem un noslīdējumiem. 
Tev. T.A.D.

...

Ko darīt skumjam cilvēkam vai cilvēkam ar skumjām, kas mēdz pielipt pat visdažnedažādāko laiktelpu visneiedomājākamajos brīžos?


Raudāt? Nu tā raudāt, ka acu zīlītes ienirst un mirklīgi nomirst dziļūdeņos, pašam savelkoties čokurā uz kājām nomīta paklāja?

Spītīgi izlikties smaidām, dvēseli plēšot uz pusēm tā, ka grūti pat ievilkt elpu, lai tik neviens nenojauš, cik ļoti patiesībā sāp?

Varbūt ietīt skumjas spožā dāvanu papīrā un nosūtīt..., nav svarīgi kam, bet tālāk no sevis? Vai palaist vējā līdz ar novembrīgajām lietus lāsēm?

Nepalikt vientuļam pat, ja sanāk būt vienam citādi lolotā vientulībā? 

Lasīt? Rakstīt? Skatīties.., klausīties? Apmaldīties? Bēgt? Atrasties? Sastingt? 

Nedomāt? Bet kā var nedomāt? Kā var nedomāt?? Kā var nedomāt??? 


Var jau būt, ka pasaule izjūtama arī šādi - ārprātīgā garastāvokļu/ psiholoģisko stāvokļu/ emociju un izjūtu bināro polu apciemošanā...

Piedrupinātie

***

Kontaktligzdai ir vairāki partneri

Vienlaikus.

Viņa apzinās, ka

Ņēmējs un Devējs

nav vienas personas

Iemiesojums.

***

Kad uzticība kā ielene

staigā no mājas uz māju,

es izeju naktī viena

ar spītu padusē liktu.

***

Šajā karā es nepiedalos,

mani ieroči pārāk vāji;

tik vien kā izmisīgs skatiens

un solījums neatdoties.

***

Viņš saļima ceļos pie Budas statujas,

lūdzoties sev vairākas mīļākās.

Tā izmisums neizkvēpa vīraka dūmājos,

bet ieķērās lielceļu pinumos tuvajos… - 

Tik ļoti viņš vēlējās daudzbērnu ģimeni.

***

Šonakt es esmu laba –

ducis skūpstu uz sejas

un vēl mazliet zemāk.

Naktstauriņš krītot paklūp,

paradīzes vārtu dzeloņdrātīm

izsitot zobu.

Neklauvē!

IZVILKUMS. Tapis it kā vakar, bet nē - krietni vien senāk, kad saule bija spožāka un zāle bija zaļāka ;-)

Pirmatnīgais cilvēks. Miesa un asinis. Hmm. Cilvēce. Zied sniegpulksteņi un skan Bēthovens fonā, pasaule nošķaudās, novelk savu pelēkoranžīgo vasaras tērpu un iet puišos. bet tu paliec, Cienītais. Šodien nav tavs laiks. Pie tevis atnāks Francs ar savu labāko draugu Mēriju Popinsu. Spēlēsiet golfu?! Dzersiet kolu ar miežu putraimiem? Nē, dzirdēju bārā, ka saules stari nocenoti, laikam jāiet iegādāties pārs kilogramus vasarai, kad būs vēsāks. Lietus nelīstot. Miers visu cilvēku pīšļiem, jo mēs visi nesam sevī pīšļu kaudzi Zemes mātei par godu, kam smagāka tašiņa, kam vieglāka, bet dzīve skaistāka no tā tāpat nepaliek. Varbūt smēķēt nemaz nav tik jauki?! Bet man tik ļoti gribas iemācīties dejot salsu un vēderdejas, tas uzlabojot fizisko formu un palīdzot atlabt pēc mocībām, spocībām, nu jā, pēc grūtniecības izspiešanas. Bērni. Rūpes un smilšu kaste, kurā visi aprokamies, paslēpjamies no esības spiedošā kakla. Ak, kāpēc vistas kauliņi šodien tik ilgi vārās, buljona smarža ienāk manās smadzenēs, izložņā pa rievojumiem, iesper apziņai un kādai tur vēl zemapziņai, kas pašreiz izpletusi kājas, maigojas ar domu impulsiem. Sinuss plus cosinuss. Gravitātes spēks. Es šodien jūku prātā, es rītu būšu ne uz pusi labāks, ne uz pusi citādāks. Mēs visi esam iesaistīti kādā spēlē, visi spēlējam, gaidam, tēlojam un tizli izliekamies par to, kas ir vismumsnepiestāvošākais, visvisunvisneatbilstošākais, bet tomēr it kā interesants un spožs laternu gaismā, kur gozējas prostitūtas un mielojas badaini suņi, kur atrod naktsmājas klaidoņi un pasaules gudrinieki!

Nauda. Ziedlapiņi uz papīra glīti nogludināti, saķemmētas skropstas, lai asaras nespiežas        cauri.

Kliedziens... kliedziens.... kliedziens..... Pakliedziens!!!

Kaktusi – lieli, koši sarkaniem ziediem, gluži asiņainiem un caururbjošiem, spītīgiem un neapklusināmiem, asiem un enerģijas pārpilniem...

No kaktusiem naudu var užstancēt labu labo un tik, cik katram vajag. Romeo ir miris, te, pie mums, viņa

Nevajag

Un nevajadzēs kādu laiku... sekss uz kapakmeņa, nodrāztiem ceļgaliem un piesarkušiem dibeniem. Mūžīgi mūžos. Sabiedrībai mieles nav nepieciešamas.

Bet kāpēc tu šodien neatnāci???

Aizņemts. Visu laiku un bez mitas, it kā tev priekš manis nemaz nebūtu brīvas vietas savā pasaulē... aizņemtība, ņemt, paņemt, pārņemt, ieņemt, izņemt, pieņemt, noņemt, neņemt, ņemšana, paņemšana, pārņemšana, ieņemšana, izņemšana, pieņemšana, noņemšana, neņemšana :)

Debesīs mētājas pārdzīvojumi, nevienam nevajadzīgi un kosmam lieki. Tik mums tie liekas nezin kas. Muļķības! Katram sava naba kasīgāka! ;) domājiet debesīm mūsdienās ir viegli ar tik lielu inflāciju??? Piens taču jāpērk... Un maize... Un sāls... Nē, nē, ne sāls... To sapirka, kad solīja nedot... bet ko??? Vai uz parāda var mīlēt un mīlēties???

pa	mežu	dzīvo
ceļu	ieraudzīja	meitene
gāja	saule	viesnīcā

Katru dienu lietus līst, kaut debesīs nav neviena mākoņa! Aplis pie apļa, kvadrāts kvadrātā un čiks – baznīckungs pieķerts pliks sauļojoties :)

Lielas sarkanas un koši zilas kliņģerītes mētājas samītas pie bibliotēkas vārtiem, šodien tur nevienu nelaiž iekšā, šodien mēness uztaisa salto, šodien Māra nomet krustu, šodien govs vienkārši aizpeld neatvadoties, šodien dzimst telēni, bērni un citi žurkulēni, papuspuspuspusītei...

Krievu acīs smiltis, latviešu???

Nekad nevar būt par daudz, pārpārēm, tik cik uziet, vēl vairāk, mazliet vairāk, vienkārši vairāk mēs gribam ielekt citam acīs, sirdīs, arī dzimumorgānos. Tēvs pakasa sēklinieku, atkal, ABC būs bērnības trauma, kamdēļ piegānīt un piesmiet šito rupuci?!

Atkal jāiedzer, bet šoreiz negribas, nieres spiež, izvemtā zupa garšo tikpat labi kā vakar, negribi pagaršot?!

Nepasaule, nedzīve un Es – pārbijies AlĒNS, smejošu dzīvi, nobristiem dzīves papēžiem un smailu – zirgma līdzīgu degunu. Varen jauks zellis es esot... Vīrietība... Zirdzisms.. un atriebība vienmēr bijusi salda.

Un mazs, mazs eņģelītis bosām kājelēm lien iekšā laptopa usb vada caurumā, grib mammītei aizsūtīt īsziņu un pateikt: „Mammīt, es tevi ļoti, ļoti MĪLU! Piedod, ka nepiedzimu, kad tas bija nolemts! Piedod, kad saslapināju Tevi un pametu...”, bet nesanāk, jo elektrības šodien pasaulē nav. Ir tikai klusums, tik vārdos neizsakāms klusums, tik bezgala skaists klusums, tik vienkāršs un nepiesātināts un sakrāls KLUSUMS!

Cienītais, vai tomēr nav par daudz??? Vai neredzi, kas notiek? Kāpēc cilvēki cieš??? Kāpēc ir tik nejēdzīgs vārds, tik saņurcīts vairāku cilvēku mutēs un dvēseles dziļumos... Un tomēr, un tomēr izkliegts un nesadzirdēts... Pirmcilvēkam nav bijis vieglāk, pat ne citādāk. Ir lietas, procesi, notikumi, kas nemainās. Cienītais, vai tu klausies?!

Pī – pī...

Tu lamājies vai noliki klausuli???

Un Ziemassvētki kā laterna karājas kaut kur gaisā, cilvēkam nesasniedzami... Tā ir stratēģija!

Līnijas

No punkta līnijas satrūkstas,
No trīsstūra - pašaujas garām.
Tikai līnija līnijā saplūst,
Pirms sprādziena izkūstot četrstūros.