Nepavisam neatklājot Patiesību.

Jau vairāk nekā gads ir pagājis, kopš devos pāri lielākai peļķei izstaigāt plašākas āres, uzkāpt stāvākos kalnos, raudzīt augstākus torņus un novērot neizstāstāmi iespaidīgu pilno saules aptumsumu tuksnesīgā klusumā. Tas bija skaisti! Zīmīgi. Kravājos atkon. Šoreiz - lai raktos dziļumā un pabeigtu lietas, kas pabeidzamas, lai ieklausītos sakāmajos tekstos un lai ļautos kam nojaušami izaicinošam. Varbūt daļai cilvēku dzīves uzdevums ir nestāvēt uz vietas, neļauties iestīvējumam?

Šis ievads vien tamdēļ, lai vienu pagājušā brauciena laikā izlasīto grāmatu varētu mierīgu sirdi deportēt uz mājām ievietošanai uzticamo draudzeņu pulciņā. 

 Stāsts ir par Riikka Pulkkinen grāmatu "Patiesība" (2014), ko izlasīju turpceļā. Nav viegli atsaukt atmiņā precīzas detaļas, bet varbūt ne vienmēr tas arī ir nepieciešams. Sajūtas. Tās ir tās, kas reizēm paliek dziļi iekšā ilgi kā svarīgākais atmiņu mirkslis, reizēm pat par ilgu... Tās mēdz būt tādas spītīgas!

        Patiesība jau tāds neskaidrs jēdziens, kas, izklepojoties laukā no iekšpuses, tikai daļēji saglabā savu objektīvo raksturu (tāds vispār ir iespējams..?). Ja vēl tās uzurķēšanai vajadzīgi vairāku ļautiņu teksti, tad neizbēgami uzpeld jautājums - Vai patiesība neizšķīst daudzos faktu un viedokļu kristālos, kuru atspīdumos mēs arī mēģinām salipināt to, ko dēvējam par "atkosto" patiesību? Galu galā sanāk tā, ka, cik cilvēku, tik patiesību - katram no sava skatpunkta. Tas nav nekas jauns, tā vi'š ir.

        Aizliegtā mīlestība. Nu, ne tā - mīlestība jau pati par sevi nevar būt ne atļauta, ne ierobežota, ne aizliegta. Taču tā noteiktos apstākļos un laikos var tikt uztverta par nepieņemamu, nodevīgu, neattaisnojamu, nicināmu un kādu vēl tik nē.  Vai tādēļ tā kļūst par mazāku mīlestību, nepilnīgāku mīlestību vai pat par neīstu mīlestību? Vai tās esību spēj ietekmēt iesaistīto mīlnieku un/vai citu cilvēku novērtējums? Ja vaicājuma atbilde apstiprinoša, vai tad tās dziļjūtas vispār ir dēvējamas par mīlestību? 

        Iespējams, vienīgā patiesība ir mīlestība. Vai nu tā ir vai nav, tāda bezkompromisu saspēle. 

        Tikai dažreiz šī patiesība (=mīlestība) ir tik samudžināti netaisna pret kādu, varbūt pret visiem, sāpīgi mokoša, slimīgi gruzdoša un neattīstoša, ka to teorētiski labāk būtu sev nemaz nepielaist klāt... vai grūzt prom no visa spēka, pat no tā, kā šķietami nav. Tikai praksē bumeranga efekts domu, sajūtu un darbību kustībai dažreiz ir spēcīgāks. Tad mīlestība, gribi vai negribi, smejies vai raudi, uzvar, par spīti cilvēku racionālismam, spītai un iedomātajai varai par savu dzīvi... Vismaz kaut kādā pakāpē, vismaz kaut kādā mūžības laiktelpā, vismaz kaut kam.

Citāti:

"Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas - takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.", 30. lpp. 

"Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.", 211. lpp.  

"Vienīgais veids, kā padarīt pasauli par patiesību, ir mīlēt.",  246. lpp.

"Kad cilvēks iemīlas, viņš uz mūžu atdarās otram, atdod sevi bez pārpalikuma.", 266. lpp.

"Es spēju tikai piekāpties šim vīrietim, ko mīlu. Viņam es nevaru pateikt nevienu "nē". Es atveru durvis un saku:
- Nu tad nāc.", 267. lpp.
 

Krāsojamies un griežamies Dzirnakmeņos!

Mazliet trešdienīgi apdomājot cilvēku attiecības un dažādos pasaules skatījumus, domāju par to Oranžo krāsu, kas pārgalvīgi saduļķo visus ūdeņus, pat plašās jūras āres un neiedomājami tālāku horizontu dzelmes.

A.Kolmaņa īsstāstā "Dzirnakmens" (2017) Andrejs jau tāds lāga puisis vien - uzmanīgs, kluss, saprotošs, uzticams, mīlošs, pat nedaudz bezbailīgs; vienvārdsakot - labs cilvēks un labs vīrs. Taču arī Annai jau nav ne vainas. Abiem pat kaut kā saķep uz kādu laiku. Bet! Nesanāk..., vistas mirst..., graudu dzirnakmenī nav..., griežas un maļas pa sauso, rīvējas, grauž, kaitina... Jā, un lēni pilnbriest kaut kāda neapmierinātība,  spīts un protests pret tā otra patiku (ehh, nu traks tas Oranžums! :)), arvien ciešāk skauj nespēja vai negriba pārkāpt pāri kādai savai principialitātei, urdošai un kņudošai, makten kārdinošai... Skaļāk lūgt, atzīties vai pieņemt varbūt nozīmētu sev zaudēt? Kas tad to gan gribētu?!

Čupeit mulsinošs, strups stāsts par diviem, nē, par trīs savu patiesību nesošiem Mākuļiem, nē, vispār par krāsām, kas krāso mūsu dzīvi un ar nagiem izkasa lieko no tās, un galu galā - par vistām, dzīvām un mirušām, būros un kaut kur citur. Nu tur! ;) Vai es pieminēju jūru?




 

Up-down-up-down. Slow movement with deeply red drops on the eyelashes. Gals, pie kura Kādu pagaidīt.

1. Anathema - "A sort of homecoming" (concert HD).
2. Valts Ernštreits - "Dark energy" (2014).
3. Upeņu balzams miniatūrā Drakulas glāzītē. 

Rudenīgi jutīgais un nesaudzīgais urbānisms ar Savpatā un pasaulei Attālinātā paralēlēm sajūtās, skatienos, domās, darbos un notiekošā tvērienos. Te un tagad būt un te un tagad nebūt. Palaist garām, palaist prom. Viņu. Ceļus. Brīžus un Mūžības. arī Sevi mirklīgi... Ko zaudēt, ko notvert un ļauties notverties nenodošajā un pretrunu savijošā mīlniecē - tumsā. Uz uzticošu gaismu. 
Tas dzīvīgais spēks betona blokos, starp sprakstošiem metāliem. Tas iekšā, kas reizumis laužas izlausties no ikdienības lēnām un saudzīgi, nogaidot pilnmūzu tajā augšup esošajā skaidrumā. 
un Tas raupji apdrāztais dzīvoka gabaliņš mehānisku zobratiņu un globālu tehnoloģiju apskautā penālī. Tas, kas tomēr paliek pasīvi nomaļus, noraugās atkārtojumos. Pukstoši Kustīgs. Vērojošs. Kampjoši sargājošs. Sevis un vēl kāda... 

Varbūt tas pieteiktais Tumšais ļauj tomēr paglābties un izdzīvot, pārdzīvot Sevi. un Kādu.  spītīgi saltā rudenī. tumsnīgā ūdenī. varbūt pat jūrā.

Tukšums aizpildāms

Kad galva kaut kā pilnīgi izsmēlusies kā pārlieku karstā vasarā mazdīķēns, noslēpies aiz tikai vizuāli trausliem, bet bezgala sīkstiem kārkliem pie aizmirstas lauku princeses, tad ir īstais laiks ķerties pie kaut kā salīdzinoši viegla, bet pietiekami droša un interesanta. 

Tā nu laiks bija pietiekami nekarsti saulains, lai dotos uz grāmatnīcu. Bez konkrēta mērķa. Ja vien par tādu neskaitās foto albuma meklēšana. Bet tas jau ir cits stāsts. 300, nē, precīzāk 307, mazu stāstu Stāsts. 

Prieks, ka nejauši uzplaiksnījušais uzdevums atrast viegli lasāmu (ne kubikus-rubikus analīzes un interpretācijas priekiem), bet ne atklāti kailu jeb "lētu" grāmatu, ir samērā viegli izpildāms. 

Jūnasa Jūnasona romāns "Analfabēte, kas prata rēķināt" (latviešu valodā - 2014) ir bezgala nerimstoši pilna spraigiem notikumiem, kolorīti spilgtiem personāžiem un neierasti komiskām situācijām, taču (!) tik dzīvām, ka izdodas it visam noticēt ar vieglu smaidu uz lūpām visā lasīšanas procesā. Tas starp citu nav pārlieku garš, jo negribas jau to grāmatu atlikt malā uz pārlieku ilgu laiku. 

Ja nu pavisam īsi jāpasaka grāmatas būtība pāris teikumos, tad tā ir 

- lēna, pacietīga un nepiekāpīga sekošana saviem principiem un pārliecībai, ļaujoties mainīgajai un dažubrīd pilnīgi absurdajai notikumu gaitai kā kaut ko jaunu - pilnīgi noteikti citādību - nesošai straumei, ir par pamatu visa (pat vislielākā haosa un neatrisāmu problēmu) raitai atrisināšanai un sakārtošanai. Bet patiesa un savstarpējā cieņā balstīta draudzība kā plīvurs apsedz, aizsargā un palīdz šķietami visbezcerīgākajās situācijās. 

Rekomendēju, pilnīgi noteikti rekomendēju lasīt saguruma, skumju un/ vai dusmu brīžos - pozitīvas emocijas mirklīgi garantētas :) 

un:

 "[..] sūdiem esot tā sliktā īpašība, ka tie smirdot" - 10 

(tas nav grāmatu pats raksturojošākais citāts, bet viens no retajiem, pasvītrotajiem teikumiem ;))

Tā bija vai nebija? "Matiļde" (Purinaša, 2016)

Sieviete. 
Matilde  aba "Matiļde".
Ne tāda kā visas. Savpatna, citu neiepazīta un citiem nesaprotama. Dziļdomīgos, nejaušos vai mērķtiecīgos skatienos, darbos un klusējošā mierā. 

Nāve kā sākums, kā atgādinājums - "Re, re! Arī te kāds ir bijis un it kā pat līdz mērenai apjaušanai un saprašanai arī nemaz nav bijis." Sieviete pret sievieti. Sieviete par sievieti. Mērauklu savietošana eksperimentālos nolūkos, nē, Augstākā uzdevumā, apbrīnojot vai noskaužot atstātās pēdas, pat, iespējams, iesmīnot par laika, vērtību un notikumu dimensiju spurošanos: sajaukšanos, pārklāšanos, nošķiršanos. Vai ir kādas saistības un likumsakarības izprašanai, bet varbūt pirmsākumi pārdzimst epilogos vai otrādi? 

Nepiesiešanās. anita mileika "mūžīgā nepārtikusī stirna"

Nepiesiešanās:
1.Nebūšana piesaistītai, piestiprinātai, piesietai; neļaušanās tapt jebkādā veidā ierobežotai (vismaz ne mentālajā līmenī).
2.Uzmanības nepievēršana kļūdām un trūkumiem ar mērķi kritizēt un/ vai didaktiski dot padomus.

Šis varētu būt atslēgas vārds vizuāli nelielajam un tumšzilajam, bet saturiski dzīļ-dziļajam dzejas krājumam, kurā brīvā lēngaitā traucas pēc dzīvnieciskuma Izsalkušā(-s) alkas, nebeidzamas, saprāta neremdināmas un sabiedrības vēl pilnībā nenoplicinātas.

Kopumā: 

Caur mītisko un psiholoģisko laiktelpu ir izmaldināti (visbiežāk drupeit savvaļīgas Sievietes) mazie stāsti par ritmiski paveicamiem darbiem un pienākumiem, trūkuma (tā plašākajā nozīmē) ielāpiem, ikdienas situācijās izjūtošu iekšējo, līdz galam neizprasto, dziļi pirmatnīgo nemieru un pretrunām sevī, rāmi gruzdošu vientulību, kas sarecējusi ar vienpatību, garīgu sīkstumu un pacietību, taču arī ar vājuma smagnējumu tālienē, skumjām par nenovēršamo un dziļām dzīvības zaudējuma sāpēm, par klusu un nedaudz vienaldzīgu līdzās pastāvēšanu, savpatnu mīlestību, nogurdinoši izsmeltām attiecībām un cilvēku palaišanu - klusi himnisku atbrīvošanu, reālā un vēlamā, paliekošā un mainīgā nepiesātinātu un pavisam mirklīgu saduršanos, tāpat arī par dabas ietiepīgo patstāvību, tās pieņemšanu no cilvēku puses un šķietamu samierināšanos. 

      Dzejā ir aktualizēta galvenokārt reāli tverta Sieviete attiecībās ar Sevi, Dzīvi un Pasauli (tuvajiem, svešajiem, pirmelementiem, notiekošo). Viss jau lielākoties ir par Attiecībām. Kopā vai šķirtām. Runājot vai klusējot, rīkojoties vai ļaujoties stop-kadriem, jūtot un domājot. Esot. 
       Sieviete tekstā atainota dažādos vecuma posmos, sociālajās lomās, noskaņojumos, vizuālā izskata un rakstura iezīmēs: meita, jaunā, jauna sīvīte, sīvīte, muosa, māte, sīva, sīveņa, draudzine, krystameita sandra, leigova, dzirnavnieka sieva, apkopēja, kasiere, sieviete kas nav dzejniece, galis sīvīte, dorba sīvīte, bouba zirgs, atraidītā, bezmiega, nelaimīgā, nemierīgā un stiprā, laimes alkstošā, vājprātīgā, viena lecīga izlutināta meiča, skaistā hiēna, naaprokstami skaista sīvīte, dusmīgas sievas.. Lielāko daļu iepriekš minēto sievietes tēlu vieno kaut kā nepiepildījums, iekšējs pārdzīvojums, bet savaldīšanās, pat ārēji dzelžains miers. Pārdomu raisošas ir arhetipiskās Pirmmātes projekcijas tekstos; vēlme un spēja dot dzīvību, tās dāvāšana; rūpes, sargāšana un mīlestība (arī nu tā - pa savam); dzīvības nepieļaušana un atņemšana. Šīs mūžīgās un neapturamās ambivalences klātesamība, kas IR un kas tiek izzināta, bet kas netiek ne attaisnota, ne arī nosodīta. Cik neaptverams tomēr ir šis mūžīgais dzīvības aplis un tās alkas līdz mielēm izprast sevi (piepildījumu un/ vai nepiepildījumu) un to ir... ir - uz mūžu!
       Taču plaša ir arī citu, ideju veidojošu un izsakošu dzejas makrotēlu un mikrotēlu galerija - Vīrietis (Viņš, Tu, mīļais, pastnieks, ogūrču tierguotojs, bruoļs, mārteņs, vīrs, tirāns vīrs), acis un lūpas, bērni, saule, zeme, ūdens (jūra, upe), kuģi, dzīvnieki/ lūpi (zirgi, suns, sikspārņi, vylks, vuškys, kačeiši) un putni (gk. kaijas, bet arī baloži, gailis), stikls, ceļš, āboli, klusums (t.sk. nāvējošais černobiļas), gadalaiki (biežāk rudens, ziema, bet arī pavasaris un vasara) un mūžība (t.sk. uz mūžu). To mijiedarbība ir jūtama un visnotaļ būtiska kopējā A. Mileikas tekstā, kas noteikti daudzpusīgāk un izvērstāk ir aplūkojams vispirms reālajā līmenī, tad indivīda un sabiedrības psiholoģiskajā un dziļi arhetipiskajā līmenī, izlobot Teksta tekstus.
         Pašās beigās vien var vēl piebilst, ka dzejā nav tik daudz runa par tipisko, bet gan par Citādo, kas vizuāli, ar savu uzvedību vai rīcību atšķiras no sabiedrības vairākuma - "normālā" (vienvārdsakot - masas) - vai kas tiek novērtēts kā nevēlamais, jo, pievēršot tam uzmanību, nāktos runāt arī par problēmām (vardarbību ģimenē, venēriskajām slimībām, abortiem, bezdarbu, nabadzību, kaitīgajiem ieradumiem, invalīdiem, vienaldzību un savstarpējo "vēsumu"..)..

Šķirti:
Lasot dzejas grāmatu no beigām, vispirms ir strups leksiskais tiešums un minimālisms, bez izkaistinājumiem, vien vietumis iestarpinot kādu vārdu vai vārdkopu slīprakstā. Latgaliski rakstītajos dzejoļos biežāk tiek lietota es forma, lai caur bērnības atmiņu ainām un noteiktu situāciju fiksācijām parādītu liriskā Es sevis apzināšanos (piem., etniskās izcelsmes, vizuālā izskata, piem., gludo lazdu riekstu plecu) un pieņemšanu. Tajos vairāk, salīdzinot ar latviešu literārajā valodā sarakstītajiem dzejoļiem, ir norādītas konkrētas telpas - Rīga, Īrija, Venēcija, šūšanas cehs, restorāns, pilsēta, mežs, vienistabas dzīvoklis, savukārt par būtiskām laika vienībām izvēlētas divas - rudens un ziema.
       Savukārt virzienā uz grāmatas sākumdaļu dzejoļi izstīdzē garumā ar uzskaitījumiem un atkārtojumiem, ar komatiem neatdalītiem vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, divdabja teicieniem, salikta teikuma daļām un palīgteikumiem. Ideju līmenī Dzīve tiek tverta rūgtāk un smeldzīgāk, vairāk atklājot iekšējos pārdzīvojumus un šaubas, bet tanī pat laikā dziļāk izprotot tās likumsakarības (resp., arhetipiskos atkārtojuma motīvus un sižetus). 

        Vienā pusē par robežstabiņiem funkcionē zīmju kombinācija (#^#), kas var jau būt, ka attēlo debesīs uzrautu snīpuku un priekpilnas ačteles, bet drīzāk - durstošus būrus, starp kuriem ir iespiests tas Izbēgušais ar nolaistiem spārniem, kas nogaida... izdevīgo brīdi, lai savēzētos un paceltos pāri, atbrīvotos pavisam, apzinoties trauslo spārnu savainojamību. 
        Otrā pusē par robežstabiņiem funkcionē pāris dzejoļu nosaukumi, bet biežāk tomēr kvadrātiekavas, demonstrējot kaut kā izlaidumu, ne līdz galam pateikto un noklusēto - pat tik prozaiskos dzejoļos...


Vēl par atšķirīgo dzejas krājuma kompozicionālajā un ideju līmenī sk. A.Viguļa pārdomas - http://satori.lv/raksts/9593/Mileikas_antologija 

[     ]

pietiek domāt par manām sāpēm
saule
berzēdama savu lielo aci
teica zemei 

bet es pa to laiku
aizselsusies skaitīju uz lielceļa mirušos dzīvniekus
visi viņi kaut kur nesa savu maizes kukuli
un kāds nepaguva nogaršot un pateikt ka tas ir padevies
                                                                            patiesi gards
un kāds nepaguva atbildēt ka tajā ielikts pēdējais spēks

laiks paņems paņemamo
zeme
atbildēja saulei

bet es pa to laiku
vēroju upes krastā stāvošu sievieti
viņa rūpīgi pēta dzelmi
tur viņas klusā brūce
tās dēļ viņas bērni vairās pie viņas nākt

tai bezmiega sievietei ir tikai viena delna
otra pieskārās neīstajam un putni to samala sērās

8. lpp.


#^#

mežā kai dziļā arhaiskā sapynā
atskaņ souvīns.

molu medinīks giust vylka trofeju.

viļcine tū vysu redz
a paspiej nūbēgt.

sirds sakreit stykla osūs gobolūs kai saluts
aiz suopu viļcine par reizi nūvecej iz pīcpadsmit godu
itei zīma irā solta bolta bazilika kuru
jei atguoduos myužeigi. vysu nakti viļcine dzīd.

mežā evangeliski vibrej juos aizlyugšona par dvēseli.

46. lpp.

Mācos rakstīt, lasot "Mācos rakstīt" (Pēters Brūveris, 2014). Skauju Tevi, Debesu tētiņ!

Klausoties grupas "Ghost Brigade" 2011. gada albumu "Until fear no longer defines us", veroties pasaules elpas apstāšanos aiz loga, pieminot mīļo Debesu tētiņu, tāpat mēģinot saraukt trauslos dzīparus (jā, tos pašus - noslēpumaini mīklainos un neizskaidrojamos, bet tik, nu TIK nepieciešamos) vienuviet un tanī pat laikā domājot par brīnišķīgo iespēju Būt, lasu Pētera Brūvera dzejoļu, tulkojumu, piezīmju, fotogrāfiju apkopojumu Klātesamības grāmatā "Mācos rakstīt jeb Ātrs palīglīdzeklis poētisku tekstu apguvē", ko sakārtojusi viņa meita kopā ar Māri Salēju. Tā ir tetraloģijas "Valodas ainava" :) ceturtās grāmatas pirmā daļa. Redz kā, pat nejaušākā nejaušība, iespējams, tāda nemaz nav! 

Melnbalti krāsainā grāmata ļaujas kaprīzei tapt lasīta no sākuma, pieķeroties pie Kembridžas Universitātes pētījuma secinājuma, tad no beigām, pārdomājot "ne-dzeju", tad kaut kur no viena stūra vidū līdz citai sadurai, veroties sākumlapas virzienā, tad atkal beigu lapu strīpojumos. Maldoties, atrodoties, atrodot, pazaudējot. Kļavlapaini draiskuļojoties.

Kas ir tas, kas taps paņemts līdzi nākamajā vārd-domu un ideju interpretācijas līmenī:
1) gramatikas īskurss, atkārtojot tik bieži saziņā drellēto darbības vārdu (rakstīt, runāt, mācīt, čakarēt) kojugēšanu, derivāciju un saskaņošanu ar citiem teikuma locekļiem;
2) metalingvistiskie komentāri par tekstveidi un teksta uztveri;
3) literārās, reliģiskās, folkloristiskās un mitoloģiskās reminscences;
4) uzskaitījums kā dzejas izveides paņēmiens;
5) nenosakāmais, netveramais un līdz galam nepiederošais Laiks ar nagu galiņiem izknibinātās mirkļa un mūžības (arī emociju gadalaiku) kategorijās;
6) sociālo procesu un mūsdienu cilvēka pasaules izjūtas aktualizācija un transformācija;
7) Vientulība, kas iraid arī attiecībās ar ziediem, Draugu un Sievieti.

Rudenim piestāvošas un mani pierunājošas dzejas rindas (ar nelieliem izņēmumiem atskanīgi raitajos tulkojumos)! 


Pieķērušies:

1. ... un nekādas mūžības

tauriņš un mūžība
kad tauriņš uzmetas plecam
mirkli mēs sajūtam mūžību

[..]

cilvēks un mūžība
kad cilvēks mirst
mēdz sacīt ka viņš
aizgājis mūžībā
un uz viņa kapa uzliek akmeni
kurā iekaļ vārdus un ciparus
un kamēr tie ir salasāmi
nekādas mūžības

[..]

nekādas mūžības
ir tikai tauriņš
ir tikai puķe
ir tikai bruņurupucis
un cilvēka dzīve
un akmens
iemests laika upē
kura plūst vienlaikus viļņiem
turp Viņa un atpakaļ
(77.)

***

Loks noslēdzas
Viss beidzas tur kur sācies 
[..]
(168.)

Saruna

[..]
es mēģināju tevi pieradināt
kaut priecājos ka esi savvaļīga 
[..]
(175.)






***
aizmirsti manu vārdu
atceries manu mūziku
mēs katrs sevī nesam
mūžību
(204.) 

"Viņpus stikla", viņpus grāmatplaukta un manis

Nu jau krietns laiks ir pagājis no pēdējā ieraksta šeit, kas nebūt nenozīmē, ka esmu piemirsusi literāros, muzikālos, vizuālos u.c. veida tekstus, arī ne emuāru. Tikai visu nosaka prioritātes, vajadzības un lielie virsuzdevumi, kam reizēm jāpakļaujas laba miera labad un sevis pašdisciplinēšanai. Iesākti darbi prasa pabeigšanu, un jaunu ideju realizācijai nepieciešama brīvība, pat mana neprātīgā saprāta mentālajā telpā.

         Iespējams, ka entuziasmu mazdrusciņ noplicināja pēdējā izlasītā grāmata, kas vēl pie tam ir aizlienēta, līdz ar to sveša un sev klāt nepielaista.

          Tātad - Ilzes Jansones prozas darbs "Viņpus stikla", kas ir autores pirmais pieteikums latviešu literatūrā un kas šķietamās tabu tēmas dēļ ir likusi ne vienam vien lasītājam noskurināties nepatikā vai vismaz neizpratnē. Es nebūt neesmu to skaitā, mani nemulsina citādais vai ārpus personiskās pieredzes esošais. 

          Parasti piezīmes tiek pieskrebelētas uz grāmatas lapām, bet, tā kā šī nav (un nebūs ar') mana grāmata, pieraksti tapa uz nelielas rūtiņu lapiņas, ko vējš man nozaga no balkona. :) Kamēr naski skrēju lejā, lai sameklētu un atgūtu to, vējš izlēma, ka man to nemaz nevajag. Ietiepība ņēma virsroku un es pierakstīju otreiz, protams, ar zināmām atšķirībām. 

         Kopumā, izņemot latviešu literatūrā salīdzinoši novatoro tematu - jaunu puišu savstarpējā mīlestība un attiecību veidošanās (seksuālā pašidentifikācija) - neko ievērojamu šajā grāmatā nesaskatu... Temata risinājums, pārējo sižeta līniju pieteikums un atainotais sociālais konteksts ir kaut kā nedaudz stīvs un nedabisks. Teksta izveide ne ar ko nepārsteidz, grāmatu varētu nodēvēt par "ziepju operas-ātri aizmirstamas filmas" cienīgu precedentu. Darbā personāžu attiecību, psiholoģiskā stāvokļa un emociju atainojums ir samākslots, dialogi ir neveikli un samocīti. Pusaudžu (jo īpaši puišu) vecumam neraksturīgās prātulas un runas patētiskā izteiksme liek ieķiķināt.
           Iespējams, iemesls ir autores nespēja pilnībā identificēties ar vīrieti, izjust tā domāšanas un uzvedības modeļus vai arī neprasme tos atainot tekstā.
          Tā arī paliks - viņpus, kaut kur citur - tur. Nenoticēju.

"Es rokstu tai kai irā.." - Valentins Lukaševičs "Bolti burti", 2011.

  

P.S. Ir teksti, kas izlasīti viegli palaiž no sevis projām, atliek tik uz mirkli aizgriezties, un ir teksti, kas spītīgi, nepakļāvīgi un pat mazliet bezkaunīgi dzīvojas pa galvu kā saimnieki, spēji un vairākkārtīgi izjaucot apziņas un zemapziņas domu, ideju un sajūtu ierastos ritmus un tirdot atbildes. Taču tieši pēdējie ir interesanti ar savu patstāvību un rakstura stingrību. Šoreiz mani izaicināja un dara to vēl joprojām Valentīna Lukaševiča dzeja. Tad nu es raudzīšu parotaļāties ar autora līdz šim pēdējo iznākušo dzejas krājumu „Bolti burti”.

Grāmatas vizuālā veidola pieticība ir saglabāta kā dzejas krājumu vienojošais ekslibris, lai tekstu lasītājam nodotu tieši un nepastarpināti. Spītīgi melno rakstzīmju un kautri balto atstarpju būtība taču kūņojas saturā, ne glancēti krāsainos vākos un ilustrācijās.

Tekstam cauri izsijājoties trīs sakrokotām marles kārtām, sutanā apģērbto burtu karavānās atklājas vārdi, no ikdienas dzīves daudzveidīgās formās izšķērētas ainas, neviļus patramdītas domas un izjūtas. Vai tikai baltas? Nez vai; palete ir krāsu piepildīta, sākot ar dzelteno (brīdinājuma zīmi debesīs un sievietes halātu), zaļo (lapām un vistām), sarkano (vaigiem un pienu) un beidzot ar gaišpelēko baznīcu un melno aiz naga. Savukārt baltais, šķiet, lielākoties izceļ būtisko, cēlo, pat klusiņām pielūdzamo, piemēram, valodu, kurā var izteikties dvēseliski un no sirds, bļodiņu kā dzīvību uzturošas maltītes glabātavu, bikses kā cieņu pret sevi un citiem, arī aizkarus kā ārpasaules logu svētku drānas. 

Jau nosaukumā netieši tiek pieteikta bināro opozīciju nozīmība dzejoļu ainavā: balti burti nostājas ierasti melno vietā, nepateiktais pieglaužas līdzās pateiktajam, nesaprotamais – saprotamajam, nereālais – reālajam. Vienkopus tiek sastatīts sakrālais un pasaulīgais, brīžiem tos sakūdot konfliktsituācijās vai pārbaudot mulsinošās divdomībās, bet galvenokārt tomēr atstājot mierpilnā līdzās pastāvēšanā. Sevis, dzīves un pasaules pieņemšanai.

Pretstati ir vērojami laiktelpas atspoguļojumā, piemēram, konkrētība (pi lūga, iz bolkona, ustoba, kopi, pīcūs nu reita) un nenoteiktība (nazkur, kurta aiz pakseiša, kod, kodta). Telpas uztverē ir vērojams šķīrums: pilsēta un lauki, slēgta un atvērta telpa, šos lielumus ne gluži pretstatot, bet priekšroku dodot dabas klātbūtnei un atvērtai telpai, to rodot un baudot arī pilsētvidē. Savukārt laika uztverē būtiska nozīme ir cikliskajam laikam, izceļot dabas ritmus: diennakti, gadalaikus, mirkli un mūžību, arī mainīgo un pastāvīgo. Tomēr ir sajūta, ka mēģināts parādīt šķietami atšķirīgo lielumu saskares punktus, izpludinot robežas.

Atsevišķos dzejoļos pretstati palīdz pamanīt nianses, piemēram: istabā – tukšas vāzes, laukā – pilns ziedu. Savukārt dažviet pretstats izpaužas pārsteiguma efekta veidā dzejoļa beigās, kad pēdējās rindiņās ir ievilkts kāds negaidīts fakts, notikums vai situācijas pavērsiens.

Domājot vēl par dzejas krājuma kopējo noskaņu, jāmin viegli miglainā un nojaušamā ironija par mūsdienu pasaules un sabiedrības procesiem, cilvēku ieradumiem un pasaules izjūtu, arī falšu. Taču viss iepriekš minētais tiek līdzsvaroti pieņemts kā viena no iespējamām dzīves formām, tāpat kā lauku māju tukšās acis un sakumpušie pleci, sirdssāpes (caurumi sirdī), piemetušās slimības vai nenovēršamā novecošana ar bērna bezrūpību un vieglumu garā.

Krājuma centrālais tēls ir bohēmisks rakstnieks, kas atainots galvenokārt reālistiskās dzīves situācijās kā klusumu mīlošs vienpatis, uzmanīgs detaļu (cilvēku uzvedības un rīcības, ikdienas situāciju, dabas norišu un parādību) vērotājs un pats sava ceļa gājējs ieplānotās vai brīvā tecējumā palaistās dažādu laiktelpu mērvienībās. Tēlā ir saskatāms meklētāja gars, kas priekšstatus un zināšanas labprātāk iegūst empīriski (resp., uztver jutekliski), līdzpārdzīvojot klātesamību (ar draugiem, dzīves skolotājiem, svešiniekiem), bieži vien pārgalvīgi aizraujoties un noreibstot no pārmērībām (arī alkohola). Kad vajag, tad paštiesāšana izpaužas pašironijā, psiholoģisko un fizisko pārbaudījumu uzlikšanā un izciešanā. Bet pasaules kārtības skaidrībai un savas esamības pamatošanai neuzbāzīgi tiek uzjundīti filozofiski un eksistenciāli jautājumi. Te, manuprāt, arī atklājas teksta ideja – cilvēkam domājot, izjūtot un darbojoties visapkārt esošajā un notiekošajā daudzveidībā ir jāatrod eistais, tas, kas patiesi ir būtisks.

Sevis un vērtīgā meklējumos nozīmīgs tēls dzejā ir sieviete (meitine, meituška, sveša sīvīte, agruokuo sīvīte, zaraza, drauga bejušuo sīva, buoba, vece, sīva), kas centrālajam tēlam patīk (kam gan nepatīk? J) un attieksmē pret viņu ir uztverama kā sarunu biedrs un draugs, mīļākā, mīļotā un kā sieva. Taču kā svarīgi dzejas mikrotēli ir arī: alus, kam pielīdzināta tiek pat mūsdienu cilvēka dzīve, putni (cīruļi, lakstīgalas, baloži) kā brīvības un radošuma simbols un pretstatā – zemes rāpuļi, ābeļdārzs un emociju (mīlestības, dusmu, aizvainojuma) izsakoši āboli, stikls kā caurredzamības un skaidrības simbols, bet vienlaikus kā šķīrums un izaicinājums. Nevar nepieminēt nazi, ar ko tiek griezta maize un atvērti konservi, bet ar ko tiek gūti arī savainojumi sevis graizīšanā vai citu uzbrukumā. 

Tā kā grāmatu skapī gulst otrais dzejoļu krājums „Vot taidi vot i batvini” (2006), tad likumsakarīgs ir neliels salīdzinājums. Atkārtoti pārlapojot iepriekšējo krājumu, liekas, ka tanī krietni biežāk pavīd postmodernisma manierē ieturētas absurda un paradoksa šķilas, dzejprozas piemēri, dialoga formas, pašidentifikācijas („Es” – stikls, generals, spīgeļs, čyuska) un pašrefleksijas eksperimenti emocionālā ekspresijā, atklātāk paužot sāpes un parādot seksuālo dziņu remdinājumu. Turpretī šajā dzejas grāmatā ir vērojama, šķiet, apzināti remdināta, pat mazliet fatāla dzīves pozīcija, izvairoties no impulsīva patētiskuma un skaidrāk apzinoties un novērtējot vērtīgo. 

Visbeidzot jāteic, ka dzejas krājumā „Bolti burti” manu uzmanību visvairāk piesaistīja tieši galvenā tēla cilvēcīgā vienkāršība, labsirdība un draudzīga attieksme, nevērtējot cilvēkus pēc statusa vai materiālā stāvokļa, bet pēc rakstura iezīmēm un pasaules uztveres, tāpat arī vēlme pilnasinīgi Dzīvot. Dzejoļu izveides sakarā ir izceļami īsie un lakoniskie teikumi (stopkadru miniatūras), pāris interesantas paralēles (Kiļka tomatūs i portveins. // Sīvīte ar peipi i minikūs. (89.)), metaforas un daži trāpīgi salīdzinājumi, arī vieda cilvēka atziņas (Kod navā vairs nikaida satura // Palīk pruotā tikai fakti. (8.)) un vārdi, kuru nozīmi meklēju vārdnīcā. Savukārt ik pa laikam traucēja dzeršanas tematika, kam krājumā ir konceptuāla nozīme. Tās attaisnojumam atradu citātu iepriekšējā dzejoļu krājumā – Skaidrā raksteit nazkai na tai – // Navar aizīt da dvēselei. (28.). Ja tas palīdz tēlam-rakstniekam individualizēties un sevi pašrealizēt, man nav iebildumu. Galu galā, tā arī ir viena no Patiesībām, tāpēc laikam muļķīgi būtu to ignorēt. 

Iz kolna nabeja solna.
Tī putekli nu kara.
Sadaguši muokūni,
Izkuss leits.
A kai es
Palyku dzeivs? (102.)

Pīteik ar veikalā
Nūpierktim uobelim.
Ilgi tūs mozgoju
Zam korsta iudiņa.
Nivīna sīvīte
Maņ rūkys navā
Tai sasiļdiejusi. (45.)

Dabasūs navaida saule
A dzaltona breidynuojuma zeime.
Viejs giusta
Kurs puorsnādz uotrumu.
Mygla puorbauda
Ci nabeja veina. (30.)

P.S. Tukšo trīspunktu bizbizmārītes katrā lapā pieļauj dzejoļus novērtēt pēc spontāni subjektīviem un pilnīgi nestrukturētiem kritērijiem, balstoties vien uz lasīšanas brīža izjūtām un pārdomām. Dažām tintes pilieni ir notraipījuši sejas uzreiz un aumaļām, citām vēl jāgaida savs laiks vai jāpaliek bešā. Pieticība nav slikta iezīme. Nekam. 

P.S.S. Tīmeklī (KDienā) atradu pāris komentārus par nupat aplūkoto dzejoļu krājumu; no četru cilvēku domām vien daži teikumi par dzejas būtību, pārējais par polikorektumu, latgaliešu mēli valodu pļavā un lasīšanas grūtībām... 

KDienas raksts: 

http://www.diena.lv/kd/literatura/literaturas-gada-balva/specialbalva-valentins-lukasevics-bolti-burti-13942663