Pavisam godīga atzīšanās - poststrukturālisms

Pēdējo divu nedēļu laikā jo īpaši sanācis padomāt par pētnieciskajām metodēm gan izlasīto grāmatu (sk. pēdējos divus rakstus), gan arī RA semināra sakarā.

Poststrukturālā metode. Es to esmu izmantojusi bakalaura darba "Arvja Kolmaņa prozas poētika". Būšu godīga (apsolīju taču), kad rakstīju savu ~100 lpp. darbu, es par metodēm nedomāju kā par teksta analīzes pamatprincipu bāzi. Patiešām! Man bija saturs jebšu 2 grāmatu analīzes/interpretācijas jautājumu uzskaitījums, ko es pamazām rakstīju, kā tos izjutu, jā, pat sajauktā kārtībā. Ievads? Tas man tapa paralēli bakalaura darbam, pašās beigās to precizējot. Nē, nevajag pārprast - man bija skaidrs mērķis un veicamie uzdevumi, bet viss tā pa skaisto, "pa plauktiņiem" salikts nebija vis' gan. Varbūt esmu nedaudz haotiska :) 
Interesantākais ir tas, ka tagad, atgriežoties pie poststrukturālisma, saprotu, ka pavisam garām neko neesmu darījusi, laikam intuitīvi esmu jutusi šīs metodes praktisko pielietojumu :) Protams, ja tagad atkārtoti strādātu ar šiem tekstiem, metodes izmantojums būtu vairāk apzināts un pārdomāts, tāpat arī "izdalīto" teksta vienību interpretācija, iespējams, būtu citādāka. Taču tāda, zināmā mērā, jau arī ir poststrukturālisma ideja - zīmju un nozīmju struktūru interpretāciju daudzveidības, cieši saistītas ar subjekta šo struktūru izjūtām, pieredzi, zināšanām, iespējamība.  Tāpēc loģiski, ka tā brīža Es neesmu šī brīža Es. 

Un, jā, poststrukturālā metode ir interesanta! Nu vispār viss, kam kāds pieķeras ar visu Sevi, ir interesants pašam darītājam un arī vērotājam/ vērtētājam! 

"Mūsdienu literatūras teorijas", 2013

        Jau otrā grāmata, kas nav daiļliteratūra, bet ko šķirstu un lasu interesantākajās vietās, ir Ievas E. Kalniņas un Kārļa Vērdiņa sastādītā literatūrzinātniskā (literatūrteorētiskā + literatūrkritiskā + literatūrpraktiskā) grāmata "Mūsdienu literatūras teorijas".
        Jau ievadā tiek pieteikts, ka literatūrzinātne līdzīgi kā daudzas citas zinātņu nozares ir kļuvusi daudzpusīga un starpdisciplināra, sapludinot dažādu zinātņu jomu teorētiskos uzskatus un konceptus. Tā ir tikpat mainīga kā lasītājs ar savu vēlmju un vajadzību arsenālu, līdz ar to interesanta un mūsus pašus atklājoša. 
         Neliela atkāpe no grāmatas - strukturālajā semiotikā ir ideja par dziļo struktūru, kurā ir iekodēta (ne tieši vārdos pateikta) īstā nozīme, kā atklāsme noved pie patiesās jēgas apjaušanas un izjušanas. Nu lūk. Ko es ar to gribēju pateikt? Vien to, ka īstā grāmata īstajā laikā un telpā ir kā atslēga uz mūsu pašu dziļo struktūru, uz sabiedrības un pasaules kārtības un pastāvēšanas/kustības principu dziļo struktūru. Ar nelielu nosacījumu - ja esi aktīvs lasītājs, ja līdzdarbojies tekstā, domājot, analizējot un interpretējot. Kaut vai klusiņām pie sevis. Kaut domās un pārdomās. Ne mazsvarīga ir arī izvēlētā stratēģija procesa uzsākšanai un virzībai. Šie kognitīvie procesi nogulsnējas un sublimējas mūsu pašu vārdos, uzvedības un rīcības modeļos. Savstarpējā mijiedarbība - cik mēs esam gatavi atdot no sevis tekstam, tik tas ir spējīgs dot mums atpakaļ. Mēs maināmies abi (lasītājs un teksts), bet autors, iespējams, savu metamorfozi jau ir piedzīvojis, atgrūžot tekstu no sevis, ļaujot tam aiziet. 
          "Mūsdienu literatūras teorijas" - noderīgs ir grāmatas sastādītāju ievads ar pēdējā gadu desmitā radušiem literatūras teorijas novirzieniem (prezentismu, jauno estētismu, kognitīvo poētiku) un literatūrkritikas metodēm (impresionistisko, interpretācijas, socioloģisko, psiholoģisko, būtisko un formālo) un 16 literatūras teorijām, ko aplūkojuši 16 radošas personības. 

Visas nodaļas ir strukturētas vienādi un, manuprāt, ļoti pārdomāti: vispirms tiek sniegta teorijas vēsture, ieskats redzamāko teorētiķu idejās un ievērojamākos darbos, arī metodoloģiskajos pamatprincipos, tad seko šīs teorijas idejas un ietekmes izpausmes Latvijā (vietumis arī PS - nē, ne manos iniciāļos :P), vērā ņemams literatūras saraksts (anglisko un latvisko teorētisko darbu) un visbeidzot arī katras atsevišķās teorijas ideju izmantojums kāda latviešu teksta analīzē (viens iespējamais paraugs). Ko varbūt gribētos vēl? Divus viena teksta analīzes paraugus, lai lasītājs varētu novērtēt, cik liela loma ir analītiķa un interpretatora personībai (pieredzei, zināšanām, pasaules skatījumam, prakses u.tml.) un interpretācijas konservatīvam statiskumam vai elastīgai vitalitātei. 
            Grāmatā var lasīt filologiem jau labi zināmas teorijas un metodes: Jauno kritiku, krievu formālismu, strukturālismu un postrukturālismu, dekonstrukciju, semiotiku, hermeneitiku, pshoanalīzi (Vai esi redzējis filmu par Jungu un Freidu?) un feminismu. Tāpat arī mazāk dzirdētas un zināmas , bet uzmanību piesaistošas teorijas - naratoloģiju, literāro antropoloģiju, zilo teoriju, ekokritiku (arī ekofeminismu. Uzreiz nāk prātā doktorantes referāts DU... Hmm... :)) un mediju teoriju.

Jautājumi, uz kuriem var rast atbildes grāmatā:

• Kā ir paplašinājies lasīšanas un grāmatas jēdziens mediju pasaulē? Ko mēs zinām par tīmekļa (elektronisko) literatūru, tās uztveres un analīzes īpatnībām? 
• Kāpēc mums jākļūst ekocentriskiem vai biocentriskiem? Kuri ir kritēriji, pēc kuriem noteikt, vai teksts ir ekoloģisks? Ko tiecas izpētīt ekokritika, kuri ir tie atslēgas vārdi ekoloģiskā tekstā?
• Vai un kā postpadomju sfēra ir iekļaujama postkoloniālās kritikas interešu lokā?
• Kam zilā teorija pievērš uzmanību literārajā darbā? (Tu teiksi - vīriešiem, homoseksuāļiem? Nē (!), tā ir šaura domāšana! ;)) Kas tiek saprasts ar dzimti 20.gs. beigās/ 21.gs. sākumā? Kas ir kemps (ne jau saīsinājums no kempings)? Vai Latvijā ir teksti, ko skatīt no šīs teorijas aspekta?
• Kuri ir ievērojamākie pētījumi Latvijā par feminismu un kuri latviešu teksti tiek visbiežāk analizēti ar šīs teorijas palīdzību? Kas nosaka kopējo ievirzi starp feminismu un postmodernismu?
• Kā izprast ekonomisko un topisko modeli Z. Freida teorijās? Kā iedalāmas psihoanalīzes un literatūrzinātnes attieksmes? Kā F.Sosīra s/S tiek izmantota strukturālajā psihoanalītiskajā literatūrkritikā?
• Kā skaidrojama metafora sociālā drāma jaunajā vēsturiskumā? Vai metode var būt nesistemātiska un apzināti tiekties uz kopsavilkuma izveides neiespējamību? Kā izpaužas sinekdohas pieeja vēsturiskajam kontekstam?
• Kas RE tiek saprasts ar "vulgāro marksismu"? Kuri ir tie autori, kas 21.gs. Latvijā ir izdevuši tekstus, apvienojot marksisma, globalizācijas, jaunā vēsturiskuma un postkolonālisma idejas un problēmas?
• Kas nosaka pieprasījumu pēc mūsdienu hermeneitikas? Ko Gādamers saprot ar spēli hermeneitikā? 
• Kas kopīgs ir N. Čomska ideālajai valodai ar kognitīvo naratoloģiju? Pastāv arī feministiskā naratoloģija??? Un naratīvā terapija??? Kādas ir redzespunktu izpausmes jeb slāņi?
• Ar ko māksliniecisks teksts atšķiras no nemākslinieciska teksta? Kuri divi pamatjautājumi ir būtiski, analizējot tekstu ar semiotisko metodi?
• Ko ar rakstību saprot dekonstrukcijas teorijā (jo īpaši Ž. Deridā)? Ar kuru literatūras virzienu dekonstrukcija visbiežāk tiek saistīta? Kāda ir stratēģija, lai vislabāk saprastu dekonstrukcijas teoriju? ;)
• Kam pievēršas visvairāk postrukturālisms? Kādēļ autors un lasītājs varētu tikt uzverts par funkciju? Ko R. Barts saprot ar intertekstualitāti un hipertekstualitāti? Kā saprast pastaigas metaforu?
• Kādi strukturālisma centri izveidojās PS 60. gados? Kas ir ticamība un kādi ir tās līmeņi? Kā praksē darbojas K.Levī-Strosa kulinārais trīsstūris? Visbeidzot, kas ir struktūra strukturālismā?
• Kā tiek nošķirts sižets no fabulas un kas ir kas krievu formālismā? Vai un kā brīnumpasakām var būt morfoloģija (V. Propa atbilde)?
• Kas ir tradīcija, lasīšana, saviļņojums jeb pārdzīvojums, objektīvais korelāts un lietība Jaunās kritikas teorijā? Kuram literatūras žanram Jaunās kritikas pārstāvji pievēršas visbiežāk? 

           Pašās beigās vien piebildīšu, ka grāmatas teksts ir no visām aplūkotajām teorijām pa mazdrusciņai. To var lasīt secīgi no vāka līdz vākam. Tajā var izvēlēties kādu konkrētu segmentu (nodaļu, apakšnodaļu vai rindkopu), tajā var atrast un ekcerpēt tikai teorētiķus vai izlobīt pētnieciskās stratēģijas teksta analīzei. Tāpat var interpretēt katra autora subjektīvo klātesamību. Varbūt no visa mazliet vai pavisam noteikti tikai ko vienu?
            
           Saistoša grāmata, kas ļauj paskatīties, kas notiek literatūrzinātnē Latvijā pasaules kontekstā, rosina idejas tekstu uztverē, analīzē un interpretācijā un ļauj izbaudīt tās saturu kā nelielu daļiņu no tekstu tekstiem.


           Iesaku izlasīt dažādu zinātņu nozaru intelektuāļiem! :-)

"Latviešu valoda", 2013

Jaunizdotās grāmatas „Latviešu valoda” (2013) apskats

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds Andreja Veisberga redakcijā ir izdevis enciklopēdiski populārzinātnisku grāmatu par latviešu valodas sistēmu, daudzpusīgumu un funkcionalitāti. Tās tapšanā ir iesaistījušies 22 latviešu valodnieki, lai lasītājam ne „hiperzinātniski” atklātu kādu atsevišķu, ar valodu un tās izpēti saistītu jautājumu. Grāmata ir veidota no vairākām valodniecības perspektīvām, piemēram, lietišķās valodniecības, diahroniskās valodniecības, sociolingvistikas, pragmatikas, datorlingvistikas u. c.

Vēlētos uzsvērt, ka grāmata ir aplūkojama vienlaikus gan kā mācību līdzeklis, gan arī kā saistoša lasāmviela, jo tā nav bezpersoniska, tajā ir jūtama autoru klātbūtne, viedoklis un nostāja, implicēts dialogs ar lasītāju. Pozitīvi vērtējama piedāvātās informācijas strukturētība un pārskatāmība, daudzie piemēri un literatūras saraksts katras nodaļas beigās. Grāmatu var izmantot kā skolēni pamatskolas vecākajās klasēs, tā filoloģijas studenti, atkārtojot vai no jauna apgūstot kādu valodniecības tematu, tāpat arī latviešu valodas kā svešvalodas apguvēji un visi, kam interesē un/ vai nav vienaldzīga mūsu valoda.

Grāmatā pavisam ir 24 nodaļas. Tajā ir aplūkoti latviešu valodas līmeņi: fonētika, uzmanību pievēršot fonētiskajiem līdzekļiem un skaņu pārmaiņām, morfēmika un morfoloģija, rādot vārddarināšanas un formveidošanas iespējas, vārdšķiras un to gramatiskās kategorijas, sintakse, raksturojot vienkāršus un saliktus teikumus, arī teksta vienības un tekstveidi. Interesanta ir valodnieka O. Buša nodaļa par latviešu valodas leksiku, kurā var iegūt informāciju par aptuveno latviešu valodas pilnnozīmes vārdu skaitu, aizguvumiem (somugrismiem, ģermānismiem, anglicismiem), leksikas vēsturisko mainīgumu un stilistisko diferenciāciju. Savukārt nodaļā par frazeoloģismiem var uzzināt to klasifikācijas iespējas un aplūkot daudzveidīgo piemēru klāstu.

Tāpat grāmatā ir atsevišķa nodaļa par latviešu valodas stiliem un to vēsturisko izveidošanos un izpēti, latviešu literāro valodu, dialektiem un izloksnēm. Jauki, ka latgaliešu rakstu valodai ir veltīta atsevišķa nodaļa, ko sagatavojusi valodniece A. Stafecka. Tomēr žēl, ka rakstu valodas paraugi nav piedāvāti arī no mūsdienu tekstiem, radot maldīgu priekšstatu, ka valodas liecības ir iegūstamas vien no 20. gs. beigu folkloras/ dialektoloģijas ekspedīcijām. Mūsdienu situācija netiek atklāta. Vai tad nekas nav paveikts un nekas arī nenotiek? Lieki piebilst, ka arī izdoto vārdnīcu sarakstā iztrūkst ieraksta „Lingvoteritoriālā vārdnīca” 2 sējumos.

Pietiekami liela uzmanība grāmatā ir veltīta valodas situācijai Latvijā, latviešu valodas lietojumam dažādās dzīves sfērās un tās funkcionālajiem variantiem: slengam, bērnu valodai un jauniešu valodai. Saistošas ir nodaļas par preses valodu un reklāmas valodu, kurās tiek analizēti konkrēti piemēri un situācijas, ko lasītājs var saistīt ar savu pieredzi.

Vairāk teorētiskas ir sadaļas par tulkojumvalodu, tās īpatnībām un normu, lingvistisko pragmatiku un valodas politiku. Savukārt vēsturisku informāciju grāmatā ir atrodama par rakstu valodas izveidi (16.-18.gs.), vārdnīcu un terminoloģijas attīstību Latvijā.

Grāmatā tiek aktualizēts arī latviešu valodniecībā retāk dzirdēts jautājums par dzimtes aspektu, kā arī datortehnoloģiju izmantojuma iespējām (latviešu valodas digitālie resursi, tulkošanas tehnoloģijas, tekstu apstrādes tehnoloģijas).

Visbeidzot gribētu piebilst, ka kā mīnusu uztveru līdzsvara trūkumu nodaļu apjomā. Informācija būtu izvēršama par pragmatiku, bērnu valodu, internetvalodu un dzimtes aspektu. Saprotams, ka šīs jomas latviešu valodniecībā ir attīstības sākumā un ir uz ko tiekties, bet grāmatā varēja būt piedāvāts plašāks teorētiskais materiāls. Tas arī būtu interesanti un ideju rosinoši.  

Kopumā jāteic, ka, grāmatas saturs ir daudzveidīgs un noderīgs neskaidru jautājumu atbilžu sameklēšanai. To arī centos parādīt ar šo īso grāmatas pārskatu.

pīters bērks. "kultūru hibriditāte", 2013.

Paula Daijas tulkojumā ir iznākusi apjoma ziņā neliela, bet informatīvi pieblīvēta grāmatiņa "kultūru hibriditāte" (paša autora teksts ~88 lpp), kas noteikti ir vērā ņemama, domājot par to, kas notiek kultūrā un sabiedrībā ne tikai pāri ceļam manā pilsētā, bet arī plašākās teritoriālās un socioloģiskās vienībās (valstīs, reģionos, reliģiskajās kopienās u.tml.).

Kompozicionāli grāmata ir veidota, par pamatu ņemot atsevišķus terminus (to ir daudz: hibrīds, aizgūšana, transkulturācija, sinkrētisms, heteroglosija, ekotips, glokalizācija, kreolizācija u.c.) un kulturoloģijā un ar kultūru saistītās zinātnēs nostabilizējušās metaforas (sakušanas, gūsteknes, sagremošanas, apļa u.c.), to definēšanu un izpratnes skaidrošanu dažādos laikmetos un dažādu sabiedrību aktivitātēs un attieksmēs (kā procesos, tā rezultātos).

Autors ir izveidojis hibriditātes procesa vēsturi, ar lasītāju diskutējot  par jau esošiem rezultātiem: hibrīdiskajiem artefaktiem, hibrīdtekstiem (piem., kultūra tiek aplūkota kā teksts), hibrīpraksēm un hibrīdiem (piem., 21.gs. cilvēks kā hibrīds), par notikušajiem un notiekošajiem procesiem dažādās dzīves jomās un dzīves telpās (imitāciju, akomodāciju, sarunu, sajaukšanos, jo īpašu uzmanību veltot kultūru tulkošanas konceptam) un par sabiedrību uzvedības un uztveres shēmām (akceptu, noraidījumu (pretestību un purifikāciju), segregāciju, adaptāciju, cirkulāciju), un arī par nozīmīgiem cilvēkiem, kas ir "iekustinājuši" kādus ievērojamos pavērsienus sabiedriskajā domā, kultūru attīstības virzībā. 

Vairākkārt tiek pieminēta mūsdienu cilvēku kā vairākslāņu identitāšu "dubultā dzīve" (mēs cenšamies ievērot senču tradīcijas un pērkam starptautiskus zīmolus, mēs apprecamies ar citas kultūras pārstāvi un veidojam ģimeni mazdrusciņ katras kultūras ietvaros), arī valodu procesu izskaidrošanas nozīme, lai izprastu mijiedarbību ar procesiem kultūrā.

Beigās tiek piedāvāti un komentēti arī četri nākotnes kultūru scenāriji:
1) homogenizācija (dažādu kultūru saplūšana);
2) kontrglobalizācija (pretošanās globalizācijai);
3) kultūru diglosija (globālo kultūru kombinēšana ar lokālajām);
4) jauna sintēze - pasaules kreolizācija.

Citāts:

Man vispārliecinošākā šķiet tā mūsu pagātnes, tagadnes un nākotnes kultūras vai kultūru analīze, kas saredz dzimstam jaunu kārtību, jaunu ekotipu veidošanos, jaunu formu kristalizāciju, kultūru pārveidi un "pasaules kreolizāciju". - 101.lpp.

Noteikti jāpiemin grāmatas redaktora Denisa Hanova pēcvārds, kas gan apkopo galvenās Pītera Bērka atziņas un būtiskākās idejas, gan arī sniedz savu skatījumu un pārdomas par Latvijā notiekošo un vienotas telpas konceptu P. Bērka piedāvātās teorijas kontekstā. 


Visbeidzot vēlos piebilst, ka grāmata ir interesanta, bet pietiekami inteleģentu lasītāju prasoša. No lasītāja tiek sagaidīta pilnīga uzmanības koncentrēšana un vismaz vispārīgas zināšanas par antīko kultūru un mitoloģiju, pasaules vēsturi, arhitektūru, mākslu, kino un literatūru.., jo atbilstoši posmodernisma tradīcijai un hibriditātei tekstā ir daudz citātu, atsauču uz citiem, dažādu veidu un žanru tekstiem, arī alūziju. Tāds kā hiperteksts :)

Noteikti iesaku izlasīt visiem, kam interesē kultūru studijas un kultūru procesu izpausmes mums apkārt esošajā pasaulē un mūsos pašos.