Dižs top dižāks dižojoties!

Pēc nedēļu gara dažādās krāsās izrotātu pasākumu cikla 19. jūlijā Ančupānu kartodromā notika Rēzeknes novada svētku noslēguma pasākums – novada dižošanās – ar plašu un daudzveidīgu piedāvājumu klāstu. Tas nedaudz atgādināja brīnišķīgu vasaras pilnbrieda ziedu pušķi, kas mēģināts iedabūt vāzē, kas ir nedaudz par mazu. Ziedu klāsts ir plašs un viss bezgala jauki smaržo, veidojot neatvairāmu un idillisku aromātu kompozīciju. Taču, tā kā to nebrīves laiks ir mirklīgs, katra ziedu unikalitāti atsevišķi līdz galam neizdodas notvert un izbaudīt.

Pasākumā varēja uzspēlēt strītbolu, patrakot bērniem līdzi piepūšamajās atrakcijās vai pavērot citu sportisko azartu, nedaudz vēlāk – izstaigāt pagastu nojumju aleju, vērojot brīvdabas ekspozīcijas (ziedu, gleznu, māla trauku un rokdarbu) un radošās performances, iejūtoties citā laikā un sasveicinoties ar vēsturiskajiem un mitoloģiskajiem tēliem, arī izgaršojot tradicionālos ēdienus un dzērienus (sieru, maizi, medu, alu, šmakovku). Vēl pēcpusdienā bija iespēja izbaudīt profesionālo atzinību guvušo koru, vokālo grupu un ansambļu, tāpat arī vietējo un ārvalstu viesu folkloras kolektīvu sniegumu. Savukārt brīnišķīgi siltajā vakarā ikviens varēja izvēlēties sev tīkamākos mūzikas stilus, mūziķus vai grupas, lai dzirdētu jau sen zināmas un pavisam jaunas dziesmas un lai no sirds izdejotos.

Visa tiešām bija daudz! Nesteidzīgā solī ar laisku gulšņāšanu uz līdzpaņemtās segas vai pārlieku ilgu čalošanu nemaz nebija iespējams aptvert visu kultūras programmu. Īpaši tas ir attiecināms uz velīnā vakara muzikālo daļu, kad vajadzēja pārvērsties par zibenīgo stratēģi ar skrupulozu rīcības plānu, cenšoties izbaudīt visu interesanto uz abām skatuvēm. Cita lieta, ja pasākums ir fons citām aktivitātēm, piemēram, tērzēšanai ar draugiem, vecmeitu ballītes svinēšanai, kārtējā alus kausa cilāšanai utt. Lai kā tur arī nebūtu, katram ir tiesības atpūsties tā, kā labpatīk un kā sanāk. Tomēr rodas pārdomas, vai nebūtu lietderīgāk noslēguma pasākumu rīkot divas dienas vai vismaz sākt agrāk, lai it visam pienācīgi pietiktu laika un uzmanības?

Taču man tās bija brīnumjauki pavadītas deviņas stundas, kuras pagāja nemanot gan pasīvi ļaujoties notikumu pašplūsmai, gan aktīvi iesaistoties pasākuma līdzradīšanā. Pozitīvi vērtēju interesantās pagastu prezentācijas, tās tiešām bija kā mazi Lielie stāsti par cilvēkiem, lietām un vietām. Pārvarot latviešiem brīžiem tik raksturīgo pieticību un kautrumu, braši un ne bez iemesla dižojās visi 25 pagasti, rādot to, kas katrā vietā ir atšķirīgs un unikāls, bet vienlaikus arī uzsverot šīs dažādības vienotību. Dzīvā mozaīka, kas nerimstošā kustībā mainās krāsās, smaržās un attēlos, bet saglabā izveides materiālu – sirds siltumu, darbu un piederības sajūtu mājām.

Informācijas, dažādu sajūtu, smaržu un garšu piepildīto pastaigu pa novada pagastiem nomainīja gaisīgs viedums koncertā „Dziedam un dejojam savam novadam”, kurā ik mūzikas skaņa, izdziedātais vārds un dejas solis radīja neaprakstāmi brīnišķas mentālās tirpas, liekot uz brīdi sajusties kā irreālās laiktelpas piederīgajai. Savukārt pēc nelielas atelpas, vakara un nakts koncertā uz abām skatuvēm skanēja citādāki ritmi un daudz laicīgākas noskaņas, arvien vairāk kāpinot apmeklētāju emocionālo ekspresiju.

Rokenrola cienītājus iepriecināja atraktīvā instrumentālā grupa „Big Al & The Jokers” ar teatrālo solistu Algirdu Šuminsku, 80. gadu popmūzikas fanus – „Bad Boys Blue” ar hīta „You’re a Woman” dubultporciju, kantrī mūzikas piekritējus – latviešu grupa „Klaidonis”. Rokmūzikas mīļiem bija iespēja baudīt Ivo Fomina, grupu „Bez PVN” un „Dabasu durovys” priekšnesumu. Jāpiebilst, ka abas latgaliešu rokmūzikas grupas demonstrēja jaunus un interesantus muzikālos eksperimentus no topošajiem albumiem. Jaunu muzikālo materiālu ar latgaliešu dzejnieces Annas Rancānes vārdiem prezentēja grupa „Sovvaļnīks”, arvien vairāk par savu izteiksmes veidu izvēloties smagā metāla žanru.

Īpaši vēlētos izcelt atsevišķu mākslinieku sniegumu koncertā, vispirms – pārliecinošo un enerģētiski uzkausēto folkmetāla grupas „Green novice” uzstāšanos, kas bija grupas visiespaidīgākais koncerts no iepriekš piedzīvotajiem. Klausītāju sajūsmu un ovācijas pamatoti izpelnījās Olgu Rajecka ar savu pozitīvismu un tautā populārajām, līdzi dziedamajām dziesmām. Savukārt „Dzelzs vilka jauno Jāņu orķestris” ar muzikāliem efektiem un dziesmu tekstiem gaisā aktivizēja vasaras naktīm piestāvošo nedaudz neķītro un pagānisko noskaņu.

Par spīti zibens švīkām debesīs un pāris kautrīgām lietus lāsēm, elektrības īslaicīgam zudumam un neveiklām nebūšanām ar fonogrammu, izmētātām plastmasas glāzēm un pudelēm, dažu cilvēku trakumam un pat pēdējā autobusa reisa savlaicīgumam, pasākums tiešām bija vasarīgi piesātināts un pozitīvi dzīvs! 

Pašās beigās noteikti jāuzsver, ka Rēzeknes novads var dižoties ar bagātu kultūrvēsturi un tradīcijām, entuziastiskiem cilvēkiem un viņu sasniegumiem dažādās dzīves jomās. Dižošanos ar savējiem apliecināja arī pasākuma laikā plīvojošais novada un Latgales karogs.

Par pasākumu vēl arī te: 

http://rezeknesnovads.lv/rezeknes-novada-dienas-aizvaditas-krasni/ 

Savu stāstu izstāstot

Ciemošanās kā viens no socializācijas veidiem ir senāks par senu, un, šķiet, neviens neapstrīdēs, ka tās veiksmīgai norisei ir nepieciešamas abpusējas simpātijas, vēlme komunicēt ar skatieniem, smaidiem, žestiem un vārdiem un darīt kopā dažādas lietas: malkot ēdienu un dzērienu, dziedāt, dejot vai strādāt. Latgales lingvoteritoriālās vārdnīcas šķirklī Gosts (sk. 1. izd. vai 2. izd. 219.–220. lpp.) ir teikts, ka Latgalē labs ciemiņš ir tas, ar ko var saprātīgi parunāties, kas prot patiesi priecāties un kas nav pārlieku uzbāzīgs ar saviem apmeklējumiem, aizmirstot savus darbus un kavējot citiem darbus. Savukārt valodas barjera nekad nav bijusi par iemeslu draudzīgu attiecību uzturēšanai. Šaubu nav, ka etno festivāls Gosti kā ikgadējs ciemiņš šiem kritērijiem pilnībā atbilst. 

Rēzeknē 11. un 12. jūlijā notikušajā festivālā ciemojās vairāki simti dalībnieku un vairāki desmiti kolektīvu no tuvākām un tālākām vietām, piemēram, Lietuvas, Polijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Turcijas. Tas bija veltīts siena talka tematikai, ko atspoguļoja gan dekorācijas (no zīmuļiem saslieti zārdi, siena rullis galda vietā), gan pasākumu nosaukumi (piem., koncertballe Nakts pi sīna bluoča), gan vadītāju un teicēju publiskie teksti, gan gaisā virmojošais apņēmības pilnais un saulaini gaišais noskaņojums, gan arī, protams, dziesmu un deju repertuārs.

Ciemošanās festivālā nostiprināja atziņu: vienmēr un visur cilvēku attieksme pret veicamo darbu ir atšķirīga; dažs to izjūt no sirds kā savējo, cits to dara darīšanas vai gadījuma pēc. Apvienojot šādus cilvēkus vienkop, veidojas kopējais stāsts, kas tad vairāk vai mazāk, tiešāk vai netiešāk atklāj katras kultūras savpatīgo pasaules redzējumu un izjūtu, balstītu tradīcijās, šī brīža notikumos un pārdzīvojumos, nākotnes vīzijā. Līdz ar to pasākuma baudīšana bija nedaudz pielīdzināma dažādo stāstu uzklausīšanai (izdzīvošanai), ar mīlestību un pietāti izjūtot intuitīvi atpazīstamos un arhetipiski tuvos kodus, bet ar tolerantu cieņu un piesardzību pieņemot mazāk saprotamos kodus. Tur neko nevar darīt, šī psiholoģiskā barjera pret svešo mājo, lai arī cik ļoti censtos iedziļināties. Vērojot pasākuma etniski daudzveidīgos dalībniekus un viesus dažādos tērpos (spilgti sarkanos, rudzupuķu zilos, zemaini brūnos, mirdzoši baltos) un grupējumos, neatstāja sajūta, ka kopīgās sarunas, maltītes un kopā būšanas prieks bija visiem bezgala interesants un lietderīgs, bet patiesībā galvenais ciemošanās mērķis bija savējo sajušana līdzās, sev vitāli nozīmīgā stāsta atkārtota iepazīšana.

Seven Hills festivāla pēdējais koncerts

Par vakardienas koncertu Rēzeknes Festivāla parkā.

Sākšu ar to, ka cilvēku pūlis tikai kārtējo reizi apliecināja to, ka atradīsies tūkstoš deviņi simti deviņdesmit seši iemesli, lai neietu un nepiedalītos kādā pasākumā, un tikai stabili pāris iemesli, lai noteikti ietu. Katram savi iemesli. Un kāda gan man daļa gar citiem? :)

Es ierados ar nelielu nokavēšanos un man dzirdētais kopumā tiešām ļoti patika. Vasaru un jaunu CD ieskandinošs! :)
Šoreiz dzirdēto pavisam īsi novērtēšu ar cepumu skaitu, ko apēst pie liepziedu tējas (kaut pie tās, ko vakar varēja iegādāties saldējuma tirgotavā).

Tātad:

trīs cepumi - "Bez PVN" - vienkārši super enerģiski pozitīva uzstāšanās! Tik mani personīgi līdz galam nepiesaista dziesma "Loopi", bet tas ir subjektīvu asociāciju dēļ. Toties, jā, fantastiskas ir instrumentālās detaļas dziesmās.

divi cepumi ar pusi - "Sovvaļnīks" - pusītes pietrūka, jo traucēja tikai jauno dziesmu prezentācija un klausītāju lūgumu pēc atsevišķām dziesmām ignorēšana. Bet! Roķīgi smagi un interesanti. Man patīk liriskā un smagā roka apvienojums.

divi cepumi - "Dabasu durovys" - ne slikti.., bet kaut kā nedaudz pietrūka un dažas piezīmes starp dziesmām, manā skatījumā, nebija diez ko feinas. Bet! Enrique bija pacenties labi :)

viens cepums ar pusi - "Green novice" - sajūta, ka grupa bija kā iespraudenis starp kaut ko reklāmas pauzes vietā vai kā apendicīts iepriekšējai vai nākamajai grupai... :( Muzikāli - patika. Spēcīgi. Bet! Uzstāšanās bija par īsu un kaut kā ne līdz galam.

viens cepums - "Avtoportret" - grupu nesajutu, līdz ar to pat grūti novērtēt. Varbūt jāpaklausās vēlreiz klātienē. Bet. Varbūt arī nē. 

"Kapļus" "nogulēju", bet noteikti kāds cepums arī no manis! :)

Nu tā kaut kā! 

Muzikālie vēstījumi - 2013. gada nogales uzlādēšanās/ sagatavošanās nākamajam gadam

Trīs dienās ielūkoties trīs dažādās laiktelpās, katrā ar savu vēstījumu? Vai tas maz jel ir iespējams? Ir. Ja izvēlas pareizās laiktelpas un pareizo stratēģiju ;)

Viss sākās ar gaidīšanu un beidzās arīdzan ar gaidīšanu. Šis mierpilnais process, kad visspilgtāk ir iespējams apjaust sevi, klāt esošos cilvēkus, domas atraisīšanos no ideju tīklojuma un Laiku, saskaldītu mazītiņmazītiņās šķilu skabargās: miljardnosekundēm, miljonnominūtēm, tūkstošnostundām. 

Tātad, kad apnika skaitīšana līdz trīs vai skaitlim, kas dalās ar trīs, kad apnika ļaušanās "gumijas vikšanai", filmu un dziesmu kadru minēšana un kaut kā notiekušā un tanī pat laikā kaut kā nenotiekošā izjušana, bēgu... Pēkšņi un neplānoti - bēgu, paļaujoties savai iegribai klātienē dzirdēt grupas "Bez PVN" uzstāšanos Kārsavā. Lai gan nē - tas notika drīzāk jauši. No rīta pārlapojot tīmekļa vietnes, pārlasīju afišu un nodomāju, ka tas nav forši nedzirdēt kādu dziesmu no "Reits" dzīvā izpildījumā. Un re - vakarā, par spīti nedaudz nepiemērotam apģērbam (atcerēsimies, ka es vakara pirmo daļu pavadīju oficiāli glancētā pasākumā, kur uz mirkli uzdzīvoja piezemējušās kino zvaigznes lēni lieganā gaitā, nu kā m.f."Ilgais ceļš kāpās":)), man radās iespēja paciemoties otro reizi Kārsavā un pirmo reizi Kārsavas Kultūras namā. 

Nepagāja ne vairākas Gaidīšanas, kad pēc interesantiem, aizkustinošiem un mazdrusciņ amizantiem video apsveikumiem no klāt neesošajiem un arīdzan esošajiem, grupa dalījās ar saviem Stāstiem - emociju, mūzikas un tekstu vēstījumiem. 

ATKĀPE 

(nu nē, ne liriskā - pilnīgi subjektīvā)

Interesanti, ka kopējo iespaidu ziņā neviens koncerts nevar "iekabināt" ieraksta klausīšanās mirkļus, kaut arī ir vislabākās tumbiņas un brīnišķīgākā kompānija. Mijiedarbība ir neaprakstāms ieguvums vienmēr. Tomēr Kopējais Skanējums un Vēstījums mēdz būt atšķirīgs: citreiz dzīvais ir NU TĀDS - WOW! - vairākas reizes pārspējot ierakstus. Tie ir patīkami pārsteigumi, it īpaši, ja pirms tam ir neliela skepse vai atplakusi ziņkārība, un netiek liktas pārāk lielas cerības uz unikālu koncertu. Taču citreiz - koncerts nav slikts, bet kaut kas nav tā... ne tik dziļš vai ne tik piesātināts ir Pats Stāsts (ne koncertā uzplaiksījušie pārdzīvojumi).. Var jau būt, ka nav bijuši realizējušies visi priekšnoteikumi maksimāla rezultāta sasniegšanai, varbūt summu summa ir izkaisījusies... Es tur neko nevaru darīt, ik pa laikam es priekšroku dodu ierakstam, ja es gribu SAJUST.. to īpašo kodējumu, kas netiek atklāts klātienē. 

Domājot par "Bez PVN" 10 gadu jubilejas koncerttūres noslēgumu šādā aspektā, jāsaka, ka bija tāda kā lavierēšana starp šiem abiem iepriekš minētajiem "koncerttipiem". Nebija slikti - uzstāšanās bija izjusta, raita un enerģiska, un šis pozitīvā vitalitāte tika pielipināta arī tuvāk skatuvei esošajiem klausītājiem/ dejotājiem (to skaitā arī man), bet es nevaru viennozīmīgi pateikt, ka tas bija 100% no 100%. Es pat nezinu, kā es vērtētu dzirdētās dziesmas, ja tās man koncertā būtu pirmatskaņojums.. Bet kā veiksmīgāko es viennozīmīgi vērtēju "Zuoleite" :) Šī dziesma ir "paņēmusi" mani un es būšu tai uzticīga :-) :-) :-)

Ja pirmais pasākums notiek tādā brīvā atmosfērā jauniešu kluba stilā, tad pēc Gaidīšanas un referāta radīšanas stundām nākamais baudāmais pasākums notiek svēti reliģiskā atmosfērā - Rēzeknes Jēzus sirds Romas katoļu katedrālē (tautā sauktu par Sarkano baznīcu). Nepārpotiet - savu nostāju reliģijas jautājumos neesmu nobriedusi mainīt, svētvietu apmeklējums un uzdāvinātā bībele skaisti sarkanos vākos vēl nespēj mani pārliecināt.

Tātad: koncerts "Tev tuvumā" ar grupas "Putnu balle", Marijas Naumovas un Marta Kristiana Kalniņa piedalīšanos. 

No vienas puses sēžu līdzās savas dzimtes mīļākajām sievietēm - mammai un māsai, no otras - skaņu regulētājam Jānim (atlaidiet par precīzu terminu nepārzināšanu), kam priekšā ir programma, ko es varu mierīgi pārlūkot, kad vien tas ienāk  prātā. Citos apstākļos varbūt nedaudz traucētu iepriekš zināmais un paredzamais, bet šoreiz - nē. Šāda līdzi sekošana ļāva morāli sagatavoties patīkamajam, pakairinot Gaidīšanas impulsus ;) Jā, un priekšā sēž sieviete ar lielu, baltu bereti kā sniega lavīnu, daļēji aizsedzot manu redzēšanas apvārsni :) Bet balsis un atbalsis tik glāstošas, ka seju tieša neredzēšana noteikti nebija uztveres traucēklis. Vismaz ne šoreiz.

Vairāk nekā 2o burvīgas dziesmas skanēja kā grēcīga cilvēka patiesa atzīšanās un lūgšana brīnišķīgā telpā ar neredzamu eņģeļu, klausītāju domu un nopūtu, klusuma-skaņu trauslu saspēles piepildījumu... Balsis, kas apbur, sašķeļ gaisu un apstādina laiku. Liekas, ikviens, ejot no svētnama laukā, sajutās par pāris gramiem garīgi vieglāks un atbrīvotāks. 

Kas koncertā uzrunāja visspēcīgāk? Noteikti M. Naumovas "Māte Marija", grupas "Putnu balle" - "Divi eņģeļi", "Septiņi sapņi" un "Nosalušais kucēns", visu - "Karameles", "Ticot, mīlot un gaidot", un, protams, visam pa vidu M. K. Kalniņa fantastiskā balss. Nevar nepiemināt dziesmu "Klusa un svēta nakts", kas kompozicināli un saturiski ir interesanta. 

Kā pēdējais, bet ne mazāk gaidītais (last but not least) pasākums notiek Latgales vēstniecībā "Gors" - Vecgada koncerts ar maestro Raimondu Paulu, Radio bigbendu un jaunajiem talantiem (biļetē rakstīts - ar Intaru Busuli). Šis koncerts plānotājā tika ierakstīts visagrāk, jau aptuveni pirms mēneša, ko izvēlējos klausīties viena. To arī darīju, vietumis pat aizverot acis un ļaujoties tikai dzirdamajam. Un - kāpēc ne? Lai dzīvo brīvība un egoisms mazās devās! :-) Tikai tas visiem - vai gan ne tādēļ man līdzās sēdošā sieviete pirms koncerta neuzgāza sev virsū smaržu pudelīti, lai būtu pa īstam (kur paliek noslēpums?)? Vai gan ne tādēļ otrā pusē sēdošais vīrietis nemitīgi netricināja savu labo kāju un ar pirkstiem nespēlējās līdzi mūzikas ritmiem? :)

ATKĀPE

(nedaudz liriskā :))

Pirms koncerta nesteidzīgi vēroju cilvēkus, to te netrūkst - sievietes kailām mugurām, simtām reižu izgludinātos kostīmos vai adījumu vīteņu kalnos, vairāku padsmitu augstpapēžu kurpēs ar smailiem purngaliem vai zābakos, dubļu un rūpju nomītiem papēžiem. Vīri uzvalkos vai džinsenēs un kreklā, kur vēdera labumi traucas pāri ar jostu apjoztās biksēs. Matiem BŪT saķemmētiem pareizā virzienā, sejas ādai izmasētai un nagiem nopulētiem. Zelta kilogrami, trausli sudraba pieskārieni vai milzīgi bižutērijas rotājumi - kā sapostas Ziemassvētku eglītes bērnu (tikai ne šajā gadījumā) acu mirdzumam. Tā - lai ir pa skaisto! Prieks taču pašiem un tad lai prieks arī citiem! :)

Instrumentāli klasisks, liegani lēns un trauksmaini ārdošs (un pārdrošs) ir šis neparedzamais koncerta muzikālais risinājums. Ceļojums laikos un telpās, izjūtās un pārdzīvojumos ar mūziku kā visuzticīgāko pavadoni. Te pūšaminstrumentu sōliņi kā vēlamas iespraudumu grupas muzikālajās kompozīcijās, te klavieru taustiņu akcenti pirms un pēc klusuma piesaukšanas, arī džeza piesitieni Kristīnes vokālos solo izpildījumos Melnā, viena dziesma arī no Intara Busuļa.. 
Un vispār - kāpēc man tika netieši melots, reklamējot viņu kā vienu no aktīvajiem pasākuma dalībniekiem?! Jā, viņš bija viens no orķestra, bet es gaidīju arī viņa vokālos priekšnesumus :( 
Te jaušami pretstati, jo īpaši: Melnā un sarkanā Dāma ar atšķirīgu skanējumu, stāju un attieksmi, protams, arīdzan - vēstījumu. Vienai stāsts - "Bez Tevis es neesmu Nekas", otrai - "Man pieder pasaule, man nevajag Nevienu" :) 
Muzikālas interpretācijas, radošas rotaļāšanās ar tradicionālo (zināmo) un mūsdienīgo (jauno), lai apjaustu savu klātbūtni bezgalības ritumā, lai pierādītu spēju unikalitāti mūžsenu vērtību kontekstā. 

Kopumā emociju skurbinošs pasākums kā virmojošs burbuļūdens (lasi - šampanietis), kas apbur ar savu izskatu smalkā kristāla glāzē, piesaista ar savu gaisīgo smaržu un knosīšanos ierobežotajā telpā un aizrauj, pat pirms tā tiešas iemalkošanas. 

Trīs dienās ir izbaudīts dažādu vietu auras, cilvēku, sarunu, tekstu un mūzikas žanru un stilu, emociju un izjūtu kokteilis, ko esmu samaisījusi tādās proporcijās, kā man pašai labpatikās. Vienkārši brīnišķīga ceļamaize nākamajam Zirga gadam! 

Nu ko, Zirdziņ, Tev jau no paša sākuma būs ko nest mugurā, vilkt ratos vai ragavās (ja nu gadījumā Visaugstajam labpatiksies mūs aplaimot ar baltu sniegu)! :)

Pirms svētku pārdomas un Svētvakars RA

Tuvojas Ziemassvētki. Tāds pārdomu, sevis (darbības, uzvedības) izvērtēšanas, mierpilnas gaidīšanas un arī kopā būšanas laiks. Pafilozofēšanas un klusuma laiks... Gaišuma izstarojumam mazliet pietrūkst sniega... :( un tādēļ mazdrusciņ piezogas drūmas domas. Man ir skumjums par tiem, ko vairs nespēju un/vai nedrīkstu apķert un samīļot... Taču varbūt laika apstākļi kā spogulis atspoguļo mūsu darbus un pārdzīvojumus, notiekošo pasaulē - nav jau viss tikai balts un pūkains! 
Par spīti visam ik vakaru sildos sveču liesmiņu guntiņās, virtuves spuldzītes gaismu aizstājušas elektriskas sveces uz palodzes - tāda puskrēsla kā bērnībā, kad svētkiem bija tā Īpašā aura, kas pašreiz mazlietiņ izķākstējusi. Bet es patiešām cenšos; svētku sajūta jau nav ieslēdzama ar pogu Play in, tā veidojas pakāpeniski, vijot un savijot domas, notikumus un sev tuvos cilvēkus. Lai siltāk un cerīgāk...

Vakar biju RA Svētvakarā. Pasākums bija patiešām jauks kuplas egles, jauku un pozitīvu vakara vadītāju pavadībā! Brīnišķīgas bija tās mazās dāvaniņas, kas ikkatram apmeklētājam tika izdalītas! :-) Ikviens bija gaidīts.
Gribējās tikai, ka tās gaismas krēslas būtu bijis pavairāk - spilgtais apgaismojums šķita nedaudz par nospiedošu un meditējošas noskaņas nerosinošu. 
Toties RA kora uzstāšanās bija īstajā vietā un laikā, ar skaistu mūziku un brīnumjauku dziedājumu, bet nedaudz pietrūka emociju vai izjustības :( To nevarēja saskatīt sejās un kustībās, jo īpaši solistes. Vai tiešām mēs pamazām paliek nejūtīgi vai vismaz ļoti ieturēti, baidoties (vai varbūt nemākot) izpaust to, kas mūs aizkustina līdz sirds dziļumiem? Hmm... Bet varbūt nemaz neaizkustina?! Līdz ar to tāda pa īstam saviļņojuma nebija, dvēselīte nepacēlās kaut kur virs manis un uz rokām neparādījās zosāda. Citādi - skaisti!
Popmūzikas cienītājiem bija iespēja paklausīties arī dziesmiņu par Leduspuķi un ģitārspēli ar pavisam vieglu meldiņu. Pa vidu tam visam Guntras K. jauniešu koris - neslikti, ar jaušamu solistu uztraukumu. Bet pie  eglītes tas jau pat piedienas! Viena Sovvaļnīka dziesma arīdzan, citā interpretācijā. Man šķiet, interesants būtu kora dziedājuma un Sovvaļnīka ģitārspēles apvienojums. 
Lūgšanas, bet, kā nu ne, protams! Aizlūgums par visu, kas mums svarīgs. Ticībai un vārdam ir lielāks spēks, kā mēs spējam iedomāties.
Neiztrūkstošas arī uzrunas, kurā atklājās katra cilvēka patiesā būtība un vērtības. Kādu uztrauc globālā sasilšana un sevis (RA, Latvijas) pozicionējums Eiropas un pasaules telpā, kāds iesaka pirms Jaunā gada neiespringt par nepadarītiem darbiem, kāds cits noskaita lūgšanu dzejoļa veidā un runā par Labo, vēl kāds uzsver mājas un mājas sajūtu. Taču visi vēl labo! Tas jau arī ir galvenais! 
Laikam kā visinteresantāko daļu tomēr vērtēju folkloras kopas "Dziga" uzstāšanos. Tas bija mazlietiņ pat vieliski, nedaudz ārpuspasaulīgi un pavisam noteikti - brīnišķīgi! Tradicionālā un mūsdienīgā,  kautrā un pārdrošā, intīmā un familārā savdabīgs apvienojums. Interesanti!

Prieks, ka pasākums pulcināja vienuviet RA studentus, akadēmisko personālu, darbiniekus un viesus, iedzīvinot vēl ar iespaidiem neapdzīvoto zāli, kurā ir skaistas griestu lampas :)

Andrejdienai 15!

Ja kaut reizi esi bijis uz Andrejdienu Rēzeknē (augstskolā, Kultūras namā), Tu sapratīsi, kas tas ir par pasākumu. 

Citiem: Andrejdiena ir vārdos neaprakstāms neformāli formāls jauno literātu sevis un padomdevēju audzināšanas, jau atpazīstamo literātu izteikšanās, ikviena atnācēja līdzdarbošanās pasākums ar gaismu acīs, svecēs, domās un izjūtās, ar mūziku, ar deju, ar Vārdu virtenēm azotē. Tāda viegla un nepārprotama koķetēšana ar laiktelpu dimensijām un starp cilvēkiem... Klātesamība un IekšupIeiešana... Sevī...
Šī reize nebūt nav izņēmums! Viss, kā tam jābūt. Par visiem 99,99% Dzimumdiena taču! :-) Arī vārda diena vienam mazam, jaukam puisēnam, sēdošam man aiz muguras. Sum-sum-sumināti! Un vēl tie sarkanbaltsarkanie toņi apģērbos! Nu tā, lai pa skaisto! :-)

Eu, vai tās zīlnieces, kas man no mazā pirkstiņa nolasīja divus manā dzīvē būtiskus burtus, nebija jau kur redzētas?! Varbūt jau pagājušo gadu viņas te "piehaltūrēja"... Nē, es toreiz nebiju... Nē, biju, bet ne Andrejos... Atceries, es biju Sarkano karogu zemē, kur ap to laiku saplēsto spārnu eņģeļi lidoja lejup, un es raudāju, ik reizi pamanot svecīšu ziedpušķus, kas sildīja tik aukstā bruģa vaigu... Tad varbūt aizpagājušo gadu... Laikam tad pieturu temats tika aktualizēts, un tad uz tā soliņa laiski dzejiskās domas čukstēja šīs puses literāti..

Re kā! Arī šogad sakars ar pieturām! Kādēļ? RA (lasi - Rēzeknes Augstskola) Ilgas Šuplinskas sakārtojumā ir izdevusi  RA literātu kopkrājumu "Pīturys punkti bez pīturu" (Pieturas punkti bez pieturām). Te ir lasāmi gan dzejoļi, gan apjomā nelieli īssprozas gabali ar nelieliem cittekstu iespraudumiem autoru sakarā ;)

Šovakar, grāmatiņu pārlapojot, uzmanību piesaistīja šis un tas. Pāris citāti ieskatam:

"Viņš sēdēja pasaules centrā. Pie rakstāmgalda. Viņš bija rakstnieks. Viņš rakstīja vārdus, vārdus, vārdus... Es nezināju, vai viņš raksta tāpēc, ka neko citu neprot, nespēj vai negrib. Patiesībā jau viņš nemaz pēc rakstnieka neizskatījās. Varbūt viņš gribēja pierakstīt visu izsacīto. Rakstīt, rakstīt, rakstīt. Uz neatgriešanos. Pierakstīt. Pieķēdēt. Pakļaut. 
[..]
Un, jo vairāk viņš uzsūca pasauli, jo vairāk pasaule izspļāva viņu, paliekot piepildīta."

(Līga Seiksta "Rakstnieks", 4-5)

soka
vāgama nazkaida pīturys punkta
a pīturys punkti
bez pīturu
pīsaturēt i pīturēt
mes poši pīturys punkti
golapunkti
celi i leikumi
zīdūniski varātum pavaicuot
par kū dūmoj pītura
tok na jau par autobusu.

(Līga Rundāne, 13)


[..]
Munuos dūmous
navigators
apsablūdej.

(Ineta Atpile-Jugāne, 18)


Pajiemu tevi iz
lizinga.
Nanūviertieju īspiejis,
atdevu atpakaļ.

(Mārīte Krasnobaja, 27)


Kā ik katru gadu Andrejdienu vada I. Šuplinska, šoreiz viņai palīdzēja E.Muižniece. Lai gan pasākumam ir tendence iegulties noteiktā gultnē un ritēt savu gaitu, jo tam pašam savs ceļš ejams, bet ir labi, ka kāds ir iepriekš noteicis kursu un ik pa laikam padod tās pieturzīmes vai norādes uz tuvāk vai tālāk esošām pieturām...

Pasākuma pirmajā daļā bija iespēja dzirdēt klātienē iepriekš minētā jaun-izdevuma literātu balsis, intonācijas un pauzes, aplūkot stāju un kustības, savijot to visu kopā un veidojot savu dzejoli vai stāstu. Kā centrālais vēstījums, kas saķēdēja pārējos tekstus, bija "Rakstnieks" L. Seikstas lasījumā. Nedaudz tika atklātas arī izdevuma tapšanas aizkulises (tās tak vienmēr ir interesantas!) un sadāvinātas lielākas un mazākas dāvaniņas tiem, kas to patiesi ir pelnījis. 

Nelielas intrigas uzturēšanai pastāstīšu vien, ka arī es tiku pie nelielas Andrejdienas dāvaniņas ;) Daļa ir apēsta, daļa -atdāvināta tālāk ("Dots devējam atdodas"), daļa tiek baudīta vēl šo baltdien! :)

Otrajā daļā - pavisam īss ieskats DVD "Kaunatys vītu vuordu stuosti" un folkloras ekspedīcijas dažāda vecuma dalībnieku atmiņās. Folklora ir bezgala brīnišķīga un interesanta, ja izprot tās būtību un saskata tās izpausmes formas ikdienā vysapleik.

Kā oficiāli pēdējā - trešā - daļa ir performance E. Spīča, dzeju kopas "Dziga" (ok, daļējas) vadībā un Lielvārdes jostas rakstu izdejošana. Dejojam pa vienam, dejojam pāros, dejojam visi kokles un bungu mūzikas skaņās..., līdz kāds aizmūk (atzīšos, arī es, bet tikai pašās beigās! Man bija pazudis brālis! Nē, viņš nav pavisam maziņš, bet es nevarēju būt droša, ka viņš neaizmūk neatskatīdamies un mani nesagaidījis :)). 
Var jau būt, ka esmu nedaudz iedomīga sakot, ka daudz kas no E. Spīča teiktā RA filologiem ir zināmāks par zināmu. Kaut kā biju pasākuma šo daļu iztēlojusies nedaudz citādāku, atraktīvāku un, jā, dzīvāku. Varbūt mūsējiem atbraukušajiem viesiem vajadzēja parādīt, kā deju izjūt un izgaršo šeit? 

Pasākums nebūtu pasākums, vismaz ne svētku, ja nebūtu tortes, tējas un laba vēlējumu! :-) Līdz ar to arī Andrejdienas ceturtā daļa - sarunas! Īstas sarunas ar īstiem cilvēkiem. Ar sirdscilvēkiem! 

Tā nu ir pagājusi Andrejdienas 15 gadu svinēšana! Kā jau pusaudža vecumam pienākas, ar nelielu devu sabirzuša fragmentārisma un haotisma, mazmazītiņas alošanās, bet neviltotiem centieniem sev un citiem pierādīt, cik liels jau mēs katrs esam izaudzis un cik labi ir mūsu nodomi! 

Līdz nākamajiem! :-)