Trīs dienās ielūkoties trīs dažādās laiktelpās, katrā ar savu vēstījumu? Vai tas maz jel ir iespējams? Ir. Ja izvēlas pareizās laiktelpas un pareizo stratēģiju ;)
Viss sākās ar gaidīšanu un beidzās arīdzan ar gaidīšanu. Šis mierpilnais process, kad visspilgtāk ir iespējams apjaust sevi, klāt esošos cilvēkus, domas atraisīšanos no ideju tīklojuma un Laiku, saskaldītu mazītiņmazītiņās šķilu skabargās: miljardnosekundēm, miljonnominūtēm, tūkstošnostundām.
Tātad, kad apnika skaitīšana līdz trīs vai skaitlim, kas dalās ar trīs, kad apnika ļaušanās "gumijas vikšanai", filmu un dziesmu kadru minēšana un kaut kā notiekušā un tanī pat laikā kaut kā nenotiekošā izjušana, bēgu... Pēkšņi un neplānoti - bēgu, paļaujoties savai iegribai klātienē dzirdēt grupas "Bez PVN" uzstāšanos Kārsavā. Lai gan nē - tas notika drīzāk jauši. No rīta pārlapojot tīmekļa vietnes, pārlasīju afišu un nodomāju, ka tas nav forši nedzirdēt kādu dziesmu no "Reits" dzīvā izpildījumā. Un re - vakarā, par spīti nedaudz nepiemērotam apģērbam (atcerēsimies, ka es vakara pirmo daļu pavadīju oficiāli glancētā pasākumā, kur uz mirkli uzdzīvoja piezemējušās kino zvaigznes lēni lieganā gaitā, nu kā m.f."Ilgais ceļš kāpās":)), man radās iespēja paciemoties otro reizi Kārsavā un pirmo reizi Kārsavas Kultūras namā.
Nepagāja ne vairākas Gaidīšanas, kad pēc interesantiem, aizkustinošiem un mazdrusciņ amizantiem video apsveikumiem no klāt neesošajiem un arīdzan esošajiem, grupa dalījās ar saviem Stāstiem - emociju, mūzikas un tekstu vēstījumiem.
(nu nē, ne liriskā - pilnīgi subjektīvā)
Interesanti, ka kopējo iespaidu ziņā neviens koncerts nevar "iekabināt" ieraksta klausīšanās mirkļus, kaut arī ir vislabākās tumbiņas un brīnišķīgākā kompānija. Mijiedarbība ir neaprakstāms ieguvums vienmēr. Tomēr Kopējais Skanējums un Vēstījums mēdz būt atšķirīgs: citreiz dzīvais ir NU TĀDS - WOW! - vairākas reizes pārspējot ierakstus. Tie ir patīkami pārsteigumi, it īpaši, ja pirms tam ir neliela skepse vai atplakusi ziņkārība, un netiek liktas pārāk lielas cerības uz unikālu koncertu. Taču citreiz - koncerts nav slikts, bet kaut kas nav tā... ne tik dziļš vai ne tik piesātināts ir Pats Stāsts (ne koncertā uzplaiksījušie pārdzīvojumi).. Var jau būt, ka nav bijuši realizējušies visi priekšnoteikumi maksimāla rezultāta sasniegšanai, varbūt summu summa ir izkaisījusies... Es tur neko nevaru darīt, ik pa laikam es priekšroku dodu ierakstam, ja es gribu SAJUST.. to īpašo kodējumu, kas netiek atklāts klātienē.
Domājot par "Bez PVN" 10 gadu jubilejas koncerttūres noslēgumu šādā aspektā, jāsaka, ka bija tāda kā lavierēšana starp šiem abiem iepriekš minētajiem "koncerttipiem". Nebija slikti - uzstāšanās bija izjusta, raita un enerģiska, un šis pozitīvā vitalitāte tika pielipināta arī tuvāk skatuvei esošajiem klausītājiem/ dejotājiem (to skaitā arī man), bet es nevaru viennozīmīgi pateikt, ka tas bija 100% no 100%. Es pat nezinu, kā es vērtētu dzirdētās dziesmas, ja tās man koncertā būtu pirmatskaņojums.. Bet kā veiksmīgāko es viennozīmīgi vērtēju "Zuoleite" :) Šī dziesma ir "paņēmusi" mani un es būšu tai uzticīga :-) :-) :-)
Ja pirmais pasākums notiek tādā brīvā atmosfērā jauniešu kluba stilā, tad pēc Gaidīšanas un referāta radīšanas stundām nākamais baudāmais pasākums notiek svēti reliģiskā atmosfērā - Rēzeknes Jēzus sirds Romas katoļu katedrālē (tautā sauktu par Sarkano baznīcu). Nepārpotiet - savu nostāju reliģijas jautājumos neesmu nobriedusi mainīt, svētvietu apmeklējums un uzdāvinātā bībele skaisti sarkanos vākos vēl nespēj mani pārliecināt.
Tātad: koncerts "Tev tuvumā" ar grupas "Putnu balle", Marijas Naumovas un Marta Kristiana Kalniņa piedalīšanos.
No vienas puses sēžu līdzās savas dzimtes mīļākajām sievietēm - mammai un māsai, no otras - skaņu regulētājam Jānim (atlaidiet par precīzu terminu nepārzināšanu), kam priekšā ir programma, ko es varu mierīgi pārlūkot, kad vien tas ienāk prātā. Citos apstākļos varbūt nedaudz traucētu iepriekš zināmais un paredzamais, bet šoreiz - nē. Šāda līdzi sekošana ļāva morāli sagatavoties patīkamajam, pakairinot Gaidīšanas impulsus ;) Jā, un priekšā sēž sieviete ar lielu, baltu bereti kā sniega lavīnu, daļēji aizsedzot manu redzēšanas apvārsni :) Bet balsis un atbalsis tik glāstošas, ka seju tieša neredzēšana noteikti nebija uztveres traucēklis. Vismaz ne šoreiz.
Vairāk nekā 2o burvīgas dziesmas skanēja kā grēcīga cilvēka patiesa atzīšanās un lūgšana brīnišķīgā telpā ar neredzamu eņģeļu, klausītāju domu un nopūtu, klusuma-skaņu trauslu saspēles piepildījumu... Balsis, kas apbur, sašķeļ gaisu un apstādina laiku. Liekas, ikviens, ejot no svētnama laukā, sajutās par pāris gramiem garīgi vieglāks un atbrīvotāks.
Kas koncertā uzrunāja visspēcīgāk? Noteikti M. Naumovas "Māte Marija", grupas "Putnu balle" - "Divi eņģeļi", "Septiņi sapņi" un "Nosalušais kucēns", visu - "Karameles", "Ticot, mīlot un gaidot", un, protams, visam pa vidu M. K. Kalniņa fantastiskā balss. Nevar nepiemināt dziesmu "Klusa un svēta nakts", kas kompozicināli un saturiski ir interesanta.
Kā pēdējais, bet ne mazāk gaidītais (last but not least) pasākums notiek Latgales vēstniecībā "Gors" - Vecgada koncerts ar maestro Raimondu Paulu, Radio bigbendu un jaunajiem talantiem (biļetē rakstīts - ar Intaru Busuli). Šis koncerts plānotājā tika ierakstīts visagrāk, jau aptuveni pirms mēneša, ko izvēlējos klausīties viena. To arī darīju, vietumis pat aizverot acis un ļaujoties tikai dzirdamajam. Un - kāpēc ne? Lai dzīvo brīvība un egoisms mazās devās! :-) Tikai tas visiem - vai gan ne tādēļ man līdzās sēdošā sieviete pirms koncerta neuzgāza sev virsū smaržu pudelīti, lai būtu pa īstam (kur paliek noslēpums?)? Vai gan ne tādēļ otrā pusē sēdošais vīrietis nemitīgi netricināja savu labo kāju un ar pirkstiem nespēlējās līdzi mūzikas ritmiem? :)
Pirms koncerta nesteidzīgi vēroju cilvēkus, to te netrūkst - sievietes kailām mugurām, simtām reižu izgludinātos kostīmos vai adījumu vīteņu kalnos, vairāku padsmitu augstpapēžu kurpēs ar smailiem purngaliem vai zābakos, dubļu un rūpju nomītiem papēžiem. Vīri uzvalkos vai džinsenēs un kreklā, kur vēdera labumi traucas pāri ar jostu apjoztās biksēs. Matiem BŪT saķemmētiem pareizā virzienā, sejas ādai izmasētai un nagiem nopulētiem. Zelta kilogrami, trausli sudraba pieskārieni vai milzīgi bižutērijas rotājumi - kā sapostas Ziemassvētku eglītes bērnu (tikai ne šajā gadījumā) acu mirdzumam. Tā - lai ir pa skaisto! Prieks taču pašiem un tad lai prieks arī citiem! :)
Instrumentāli klasisks, liegani lēns un trauksmaini ārdošs (un pārdrošs) ir šis neparedzamais koncerta muzikālais risinājums. Ceļojums laikos un telpās, izjūtās un pārdzīvojumos ar mūziku kā visuzticīgāko pavadoni. Te pūšaminstrumentu sōliņi kā vēlamas iespraudumu grupas muzikālajās kompozīcijās, te klavieru taustiņu akcenti pirms un pēc klusuma piesaukšanas, arī džeza piesitieni Kristīnes vokālos solo izpildījumos Melnā, viena dziesma arī no Intara Busuļa..
Un vispār - kāpēc man tika netieši melots, reklamējot viņu kā vienu no aktīvajiem pasākuma dalībniekiem?! Jā, viņš bija viens no orķestra, bet es gaidīju arī viņa vokālos priekšnesumus :(
Te jaušami pretstati, jo īpaši: Melnā un sarkanā Dāma ar atšķirīgu skanējumu, stāju un attieksmi, protams, arīdzan - vēstījumu. Vienai stāsts - "Bez Tevis es neesmu Nekas", otrai - "Man pieder pasaule, man nevajag Nevienu" :)
Muzikālas interpretācijas, radošas rotaļāšanās ar tradicionālo (zināmo) un mūsdienīgo (jauno), lai apjaustu savu klātbūtni bezgalības ritumā, lai pierādītu spēju unikalitāti mūžsenu vērtību kontekstā.
Kopumā emociju skurbinošs pasākums kā virmojošs burbuļūdens (lasi - šampanietis), kas apbur ar savu izskatu smalkā kristāla glāzē, piesaista ar savu gaisīgo smaržu un knosīšanos ierobežotajā telpā un aizrauj, pat pirms tā tiešas iemalkošanas.
Trīs dienās ir izbaudīts dažādu vietu auras, cilvēku, sarunu, tekstu un mūzikas žanru un stilu, emociju un izjūtu kokteilis, ko esmu samaisījusi tādās proporcijās, kā man pašai labpatikās. Vienkārši brīnišķīga ceļamaize nākamajam Zirga gadam!
Nu ko, Zirdziņ, Tev jau no paša sākuma būs ko nest mugurā, vilkt ratos vai ragavās (ja nu gadījumā Visaugstajam labpatiksies mūs aplaimot ar baltu sniegu)! :)
