Krāsojamies un griežamies Dzirnakmeņos!

Mazliet trešdienīgi apdomājot cilvēku attiecības un dažādos pasaules skatījumus, domāju par to Oranžo krāsu, kas pārgalvīgi saduļķo visus ūdeņus, pat plašās jūras āres un neiedomājami tālāku horizontu dzelmes.

A.Kolmaņa īsstāstā "Dzirnakmens" (2017) Andrejs jau tāds lāga puisis vien - uzmanīgs, kluss, saprotošs, uzticams, mīlošs, pat nedaudz bezbailīgs; vienvārdsakot - labs cilvēks un labs vīrs. Taču arī Annai jau nav ne vainas. Abiem pat kaut kā saķep uz kādu laiku. Bet! Nesanāk..., vistas mirst..., graudu dzirnakmenī nav..., griežas un maļas pa sauso, rīvējas, grauž, kaitina... Jā, un lēni pilnbriest kaut kāda neapmierinātība,  spīts un protests pret tā otra patiku (ehh, nu traks tas Oranžums! :)), arvien ciešāk skauj nespēja vai negriba pārkāpt pāri kādai savai principialitātei, urdošai un kņudošai, makten kārdinošai... Skaļāk lūgt, atzīties vai pieņemt varbūt nozīmētu sev zaudēt? Kas tad to gan gribētu?!

Čupeit mulsinošs, strups stāsts par diviem, nē, par trīs savu patiesību nesošiem Mākuļiem, nē, vispār par krāsām, kas krāso mūsu dzīvi un ar nagiem izkasa lieko no tās, un galu galā - par vistām, dzīvām un mirušām, būros un kaut kur citur. Nu tur! ;) Vai es pieminēju jūru?




 

(ne)Sarunāts

 ***
Re kā, Knoķītim atkal ir ko teikt, filozofiski gurdi un tik un tā dālijspurainīgi koķeti, un Viņa tikai raujas no sevis un Viņa prom kā baidoties pielipt, pierast, pie(ap)lipināties.
"Tu elpo par dziļu un mazliet par ilgu noturi gaisu sevī, kā skenējot, cik daudz esi gatava atdot pasaulei..., tas nobaida pirmajā acu skatienā. Jā, pilnīgi noteikti."
"Kā tad... Nobijies! :) Tad man pilnīgi kategoriski jāsaka, ka Tu par daudz runā, nē, vāries kā geizers, savu mūžu gan neredzēts, vai atkal nerunā nemaz; aumaļām vienu vai otru, bet vienmēr... tik nesamērīgi..."
"... un dīdies Tu nemierā, trauksmēs un stresainās kustībās..."
"Hmm, bet citādi es nemāku dzīvot laikam... tā es MĪLU, vai zini."

Un? Un ko nu? Klusums? Tāds riktīgi ķemuraini cēls! Oktobriski vai oktobrēniski aprauts, nu tā, kā atceries stāstām tos stāstus visos plašsaziņas kanālos no rītiem un vakaros, un pat pilnmēness naktīs... Atzīšanās ir Klusuma vērta. Pat sev. 

Vārdu juceklī

Tad nu tas ir neglābjami skaudri noticis; Viņa un Knoķītis ir pārlieku ilgu un abpusēji aizvainojušu diskusiju rezultātā neatgriezeniski sastrīdējušies dažu visai būtisku terminu definīciju dēļ. Tā tas mēdz notikt Vārdu zinātājiem; iesaistītās personas ir ietiepīgas un nepiekāpīgas, dažbrīd racionālas un pragmatiskas, dažbrīd - iznīcinoši zvērīgas un kaislību neremdināmas būtnes, arī definīcijām izvēlētie svešvārdi ir uztrīti asi jo asi tā, ka spīd vien paviļājot uzkarsētajā gaisā! Katram jau savs funktieris turpmākām rīcībām (lasi - tekstveidei un teksta publicēšanai), katram sava praksē, intuitīvi un aumaļām sagrābstītā informāciju blāķī izlobīta patiesība, glīši noformēta un saglabāta citu tikpat nozīmīgu ziņu un perspektīvu datnē. 

Bet termini bija, ir un būs, arī definīcijas tā vai citādi jāraksta ar izceltiem svarīgākajiem (iespējams, citiem nesaprotamajiem) komponentiem un dažādiem caurviju motīviem. Lai teksts taptu, ir taču svarīga jēdzienu un konceptu vienota izpratne, vai tad ne tā? 

Viņa pabrauc garām Cietumam un nosmīnot nočukst: "Nu ko, Knoķīt, kurš no mums ir lielākā vārdu sprostā

?!" 

Byut pa sovam. Sovvaļnīks "Napaseitynuots" (2016)

         Kas ir dzīvības dzinulis? Kas ir tas, kas liek mums darboties, veidot un uzturēt attiecības, nodot sevi tālāk skatienos, ķermeņos, darbos? Kaut kā nepiepildījums? Tukšuma aizpildījums? Alkas pašapliecināties, iegrimt apzināto piederību sakņu murkšķī, salīmēties ar sev vien zināmiem un nepieciešamiem grunts akmeņiem sev vien zināmās un vajadzīgās kombinācijās, ļaujoties dziļi spēcīgām jūtām un sajūtot arī caurdurošas vilšanās, psiholoģiskas un fiziskas sāpes, kliedzoši izkaisinātas brīvajam lidojumam debesu velvē? Vai Dzīvot nenozīmē sevī iznest To – nerimstošo nemieru (vitālo spēku un vājumu vienlaikus) – uz mūžīgo mieru, atstājot pēdas, kaut citiem nesaskatāmos velīgo putniņu gaisa ceļos? 

        Sovvaļnīka jaunākais albums “Napaseitynuots” (2016) ir kā līdz šim nenomaksāta nodeva sentēvu ticībai, Zemei, Dabai un Dzīvībai, izlūdzot piedošanu par nenotikušo, nepasacīto, neizdarīto… vai, tieši pretēji, pieļauto, izsacītu tikai runātājiem saprotamā valodā (tak zināms, ka “ar ezeriem jārunā ezeru valodā”)… Līdz mielēm atklāta saruna. Dzirdīgajiem. Redzīgajiem. Jūtošajiem.  

          Viss ir ambivalents. Arī dziesmu divbalsībā reprezentētais maigais, gaišais, pasaulei iztapt tīkošais un dauzonīgais, protestējošais, dēkaini melnīgsnējais. Vienkopus savietots arī tradicionālais, intuitīvajā līmenī atpazīstamais ar moderno un jaunatklāto, izceļot vietas nozīmi sevis, iekšējās un ārējās pasaules apjaušanai, izzināšanai un novērtēšanai. Sevišķi būtiskas ir semantiski piepildītās telpiskās norādes – mājas, Latgale, ezers, kalns, krusts, ceļš un debesis, kur tieši/ metaforiski satiekas un no svešā paslēpjas draugi un sirdsmīļie un bauda klātesamību, apskaujot visas pasaules sfēras un netieši arī – pirmelementus un Jaunradot.., arī tos dziļ-slēptos Stāstus. Dažreiz no mugurpuses uzglūn drūmas nolemtības ēna kā ticības un pārliecības uzraudze, uzjundot domas par pagājību, pamestību un aizmirstību, un, jā, arī par nepiepildījumu, kuras aizgaiņāt spēj tikai skumj-pilna lūgsna, vienpatais esības spēks un sīksta būšanas apziņa Te – Latgalē – ar samierīgu skatu un paļaušanos uz rītdienu. Te arī pārejamībā caurvijas bijušais, esošais, gaisā nojaušamais nākamais un lēn-aizejošais. Tomēr uz ezera krastā noplūktām smilgām līdzās saulē nobriedinātām meža zemenēm un smilšu graudiņiem ir savērti vieni vienīgi Dzīvības apļi, kas rūpīgi nosargāti no attiecību caurvējiem un gājienā pagadījušajiem klupieniem – jaušām un nejaušām kļūdām. Īstenais jau atsijājas tikai izturot laika pārbaudi un patiesības (t.sk. mīlestības) izsvēršanu. Reizēm tas savā sarežģītībā ir tik vienkārši!  

          Dziļi un neviennozīmīgi tveramais teksts (A. Rancānes jutīgā dzeja) un mūzika ripulī veido raitu kompozīciju ar kāpumiem, kritumiem un lieganiem atslābumiem, arī vairākām paralēlām un vietumis krustojušām sižeta līnijām. Sākums ir liriski enigmātisks, klusi un uzmanīgi pietuvojoties Pie, neaizbaidot To Pulsējošo visapkārt. Nu tā, kā veroties debesīs un apstājošajā klusumā tveicīgā dienā pirms negaisa – mazliet viltīgi, spriedzi kāpinoši, izaicinoši. Tālāk seko brāzmaini neprognozējama miera un nemiera, cerības un bezcerības, uzstājības un lēnīgas pazemības cīņa bez centieniem izlikties viedumā pārākam, rīcībās “pareizākam” vai sajūtās drošākam. Trauksmaino ritmiku nomaina mirklīgi vai laiktelpā izstīdzinātie meditējošie un mazliet skumj-smeldzīgie stāsti, arī ievītie folkloras elementi. Teorētiski albums noslēdzas ar klausīšanās prasmi izaicinošo dziesmu “Vaicuojums”, kurā maksimāli tuvu sablīvēti vairāki jautājumi, kas šķitīs simpātiski ātrlasīšanas konkursa cienītājiem, amizanti – pārējiem. Praktiski – albumā ir vēl papildu divas dziesmas: pirmā ir uz cerīgu nākotni vērsta recepte personības un kopības saglabāšanai un izdzīvošanai visdažādākajos apstākļos un situācijās, otrā - paaudžu lūgsna gan ciešai un ilgtspējīgai vienotībai, kas balstīta pārbaudītās vērtībās, patiesībā un drošā pārliecībā, gan arī nerimstošajam Dzīvības aplim.

Kopumā jāteic, ka ripulī klausāms tekstuāli un muzikālā ziņā bagātīgs un daudzpusīgs, pat intelektuāli nedaudz sarežģīts materiāls ar vertikāli tveramiem tekstiem, kontekstiem un zemtekstiem un vienkārši neaprakstāmi brīnišķām dažādā muzikālā skanējuma pārejām, interesantām, trausli skanīgām iespēlēm (dūdām, kokli, flautu, taustiņiem un pat metālmūzikai neierasto akordeonu). Albumu klausīties nav garlaicīgi, tas ļauj mentāli gan palūkoties uz sevi viegli pārredzamā un dzīvi mutuļojošā ezera spogulī, gan ļauties Viņa peldei sevī, gan ienirt neizdibinātajā ūdens dziļumā, lai ar kailām rokām ķeksētu atbildes uz mūžseniem jautājumiem par būtisko.

Tā, piemēram - vai Mīlestība, iespējams, pēdējo izvēļu un iespēju dārzā šai kniebjoši saltajā rudenī Tevi spēs noturēt, neaizbiedēs?

Up-down-up-down. Slow movement with deeply red drops on the eyelashes. Gals, pie kura Kādu pagaidīt.

1. Anathema - "A sort of homecoming" (concert HD).
2. Valts Ernštreits - "Dark energy" (2014).
3. Upeņu balzams miniatūrā Drakulas glāzītē. 

Rudenīgi jutīgais un nesaudzīgais urbānisms ar Savpatā un pasaulei Attālinātā paralēlēm sajūtās, skatienos, domās, darbos un notiekošā tvērienos. Te un tagad būt un te un tagad nebūt. Palaist garām, palaist prom. Viņu. Ceļus. Brīžus un Mūžības. arī Sevi mirklīgi... Ko zaudēt, ko notvert un ļauties notverties nenodošajā un pretrunu savijošā mīlniecē - tumsā. Uz uzticošu gaismu. 
Tas dzīvīgais spēks betona blokos, starp sprakstošiem metāliem. Tas iekšā, kas reizumis laužas izlausties no ikdienības lēnām un saudzīgi, nogaidot pilnmūzu tajā augšup esošajā skaidrumā. 
un Tas raupji apdrāztais dzīvoka gabaliņš mehānisku zobratiņu un globālu tehnoloģiju apskautā penālī. Tas, kas tomēr paliek pasīvi nomaļus, noraugās atkārtojumos. Pukstoši Kustīgs. Vērojošs. Kampjoši sargājošs. Sevis un vēl kāda... 

Varbūt tas pieteiktais Tumšais ļauj tomēr paglābties un izdzīvot, pārdzīvot Sevi. un Kādu.  spītīgi saltā rudenī. tumsnīgā ūdenī. varbūt pat jūrā.