Rudens kā rudens... Varbūt mazliet... un varbūt pat ļoti-ļoti...

Te nu mēs esam. Atkal. Sākumpunkts un beigu punkts vienlaikus. Iespējams, tas nav nemaz punkts, tikai nejauši nopleķējis mūžīglīstošais debesu piliens... 
Knoķīt, Tu mani joprojām vēl nepazīsti. Varbūt nekad neesi pazinis. Varbūt es nepazīstu Tevi? Vai negribu pazīt Tevi? 
Varbūt es nepazīstu nemaz sevi vai, tieši pretēji, pazīstu pārlieku labi... un tādēļ neļaujos pazīties... Zināt nozīmē sasummēt ziņas, arī tās slēptās, ap-no-aiz-slēptās, savērpjot tīklus kā vien ienāk prātā un nepilnīgos neprātos. Tur vairs nav manas vaļas... Bet vaļība ir netikumīga :) 
Lai vai kā, Knoķīt, Tavs intensīvi dziļurbošais skatiens ir par intensīvu. Vismaz šodien. Vismaz man. 
Tava uzstājība ir biedējoša. Bailes no veļiem un vēliem iznākumiem.
Dodamies blūdāt metaforās. Interpretāciju brīvība un tēlu pārtransformēšana uz citu laiktelpas deķi. Te es ļaujos būt arī Saule. 

Nepavisam neatklājot Patiesību.

Jau vairāk nekā gads ir pagājis, kopš devos pāri lielākai peļķei izstaigāt plašākas āres, uzkāpt stāvākos kalnos, raudzīt augstākus torņus un novērot neizstāstāmi iespaidīgu pilno saules aptumsumu tuksnesīgā klusumā. Tas bija skaisti! Zīmīgi. Kravājos atkon. Šoreiz - lai raktos dziļumā un pabeigtu lietas, kas pabeidzamas, lai ieklausītos sakāmajos tekstos un lai ļautos kam nojaušami izaicinošam. Varbūt daļai cilvēku dzīves uzdevums ir nestāvēt uz vietas, neļauties iestīvējumam?

Šis ievads vien tamdēļ, lai vienu pagājušā brauciena laikā izlasīto grāmatu varētu mierīgu sirdi deportēt uz mājām ievietošanai uzticamo draudzeņu pulciņā. 

 Stāsts ir par Riikka Pulkkinen grāmatu "Patiesība" (2014), ko izlasīju turpceļā. Nav viegli atsaukt atmiņā precīzas detaļas, bet varbūt ne vienmēr tas arī ir nepieciešams. Sajūtas. Tās ir tās, kas reizēm paliek dziļi iekšā ilgi kā svarīgākais atmiņu mirkslis, reizēm pat par ilgu... Tās mēdz būt tādas spītīgas!

        Patiesība jau tāds neskaidrs jēdziens, kas, izklepojoties laukā no iekšpuses, tikai daļēji saglabā savu objektīvo raksturu (tāds vispār ir iespējams..?). Ja vēl tās uzurķēšanai vajadzīgi vairāku ļautiņu teksti, tad neizbēgami uzpeld jautājums - Vai patiesība neizšķīst daudzos faktu un viedokļu kristālos, kuru atspīdumos mēs arī mēģinām salipināt to, ko dēvējam par "atkosto" patiesību? Galu galā sanāk tā, ka, cik cilvēku, tik patiesību - katram no sava skatpunkta. Tas nav nekas jauns, tā vi'š ir.

        Aizliegtā mīlestība. Nu, ne tā - mīlestība jau pati par sevi nevar būt ne atļauta, ne ierobežota, ne aizliegta. Taču tā noteiktos apstākļos un laikos var tikt uztverta par nepieņemamu, nodevīgu, neattaisnojamu, nicināmu un kādu vēl tik nē.  Vai tādēļ tā kļūst par mazāku mīlestību, nepilnīgāku mīlestību vai pat par neīstu mīlestību? Vai tās esību spēj ietekmēt iesaistīto mīlnieku un/vai citu cilvēku novērtējums? Ja vaicājuma atbilde apstiprinoša, vai tad tās dziļjūtas vispār ir dēvējamas par mīlestību? 

        Iespējams, vienīgā patiesība ir mīlestība. Vai nu tā ir vai nav, tāda bezkompromisu saspēle. 

        Tikai dažreiz šī patiesība (=mīlestība) ir tik samudžināti netaisna pret kādu, varbūt pret visiem, sāpīgi mokoša, slimīgi gruzdoša un neattīstoša, ka to teorētiski labāk būtu sev nemaz nepielaist klāt... vai grūzt prom no visa spēka, pat no tā, kā šķietami nav. Tikai praksē bumeranga efekts domu, sajūtu un darbību kustībai dažreiz ir spēcīgāks. Tad mīlestība, gribi vai negribi, smejies vai raudi, uzvar, par spīti cilvēku racionālismam, spītai un iedomātajai varai par savu dzīvi... Vismaz kaut kādā pakāpē, vismaz kaut kādā mūžības laiktelpā, vismaz kaut kam.

Citāti:

"Cilvēku attiecības ir kā mežu biezokņi. Vai varbūt cilvēki paši, arī viņi ir meži, viņos atklājas taka pēc takas - takas, kas paliek nezināmas citiem, nejauši atklājas tikai tiem, kuri trāpa īstajā vietā.", 30. lpp. 

"Ļaujoties sapņiem, mēs piešķiram īstenību viens otram.", 211. lpp.  

"Vienīgais veids, kā padarīt pasauli par patiesību, ir mīlēt.",  246. lpp.

"Kad cilvēks iemīlas, viņš uz mūžu atdarās otram, atdod sevi bez pārpalikuma.", 266. lpp.

"Es spēju tikai piekāpties šim vīrietim, ko mīlu. Viņam es nevaru pateikt nevienu "nē". Es atveru durvis un saku:
- Nu tad nāc.", 267. lpp.
 

Aizmaldīšanās un atrašanās

         Vispār interesanti ir ar tiem cilvēkiem, pat tiem, kas vairs parādās vien vārgu tēlu veidolā, nedroši, zaļās vārnas pirmatnīgumā.
         Var mēnešiem ilgi kurnēt, spiedīgi elpot un mehāniskā uzvilkumā darboties vāverveidīgā ritenī un tad pāris dienu laikā piedzīvot emociju un pārdzīvojumu buķeti, košu jo košu un izaicinoši drosmīgu. Kā palaista vaļā upe no aizsprosta, kas gatava tecēt un tecēt, ne mikli netiecoties tapt apstādināta vai pavērsta otrā virzienā. Citā salīdzinājumā (izvēles iespējamībai) - kā no marihuānas miglas atbrīvojies prāts, kas atkal no jauna ierauga šķietami ierasto pasauli un iemīlas tajā. Tik bērnišķi patiesi! 
        Laikam jāaizmaldina sevi, lai atgriešanās šķistu laimpilnākais ieguvums. Izlaižot sevi brīvībā, garīgā plašumā, būtības dzīlēs sasienas vienkopus svarīgais, tuvais un vitāli nepieciešamais. Tas neizprotamais absurdums - brīve sevis saķepināšanai - nebrīvei. No sevis jau neaizbēgt :)  

Paldies, zeme un ūdens, debesis un V.K., par jūsu būšanu un iespēju jūs iepazīt arvien no jauna!

 

Krāsojamies un griežamies Dzirnakmeņos!

Mazliet trešdienīgi apdomājot cilvēku attiecības un dažādos pasaules skatījumus, domāju par to Oranžo krāsu, kas pārgalvīgi saduļķo visus ūdeņus, pat plašās jūras āres un neiedomājami tālāku horizontu dzelmes.

A.Kolmaņa īsstāstā "Dzirnakmens" (2017) Andrejs jau tāds lāga puisis vien - uzmanīgs, kluss, saprotošs, uzticams, mīlošs, pat nedaudz bezbailīgs; vienvārdsakot - labs cilvēks un labs vīrs. Taču arī Annai jau nav ne vainas. Abiem pat kaut kā saķep uz kādu laiku. Bet! Nesanāk..., vistas mirst..., graudu dzirnakmenī nav..., griežas un maļas pa sauso, rīvējas, grauž, kaitina... Jā, un lēni pilnbriest kaut kāda neapmierinātība,  spīts un protests pret tā otra patiku (ehh, nu traks tas Oranžums! :)), arvien ciešāk skauj nespēja vai negriba pārkāpt pāri kādai savai principialitātei, urdošai un kņudošai, makten kārdinošai... Skaļāk lūgt, atzīties vai pieņemt varbūt nozīmētu sev zaudēt? Kas tad to gan gribētu?!

Čupeit mulsinošs, strups stāsts par diviem, nē, par trīs savu patiesību nesošiem Mākuļiem, nē, vispār par krāsām, kas krāso mūsu dzīvi un ar nagiem izkasa lieko no tās, un galu galā - par vistām, dzīvām un mirušām, būros un kaut kur citur. Nu tur! ;) Vai es pieminēju jūru?




 

(ne)Sarunāts

 ***
Re kā, Knoķītim atkal ir ko teikt, filozofiski gurdi un tik un tā dālijspurainīgi koķeti, un Viņa tikai raujas no sevis un Viņa prom kā baidoties pielipt, pierast, pie(ap)lipināties.
"Tu elpo par dziļu un mazliet par ilgu noturi gaisu sevī, kā skenējot, cik daudz esi gatava atdot pasaulei..., tas nobaida pirmajā acu skatienā. Jā, pilnīgi noteikti."
"Kā tad... Nobijies! :) Tad man pilnīgi kategoriski jāsaka, ka Tu par daudz runā, nē, vāries kā geizers, savu mūžu gan neredzēts, vai atkal nerunā nemaz; aumaļām vienu vai otru, bet vienmēr... tik nesamērīgi..."
"... un dīdies Tu nemierā, trauksmēs un stresainās kustībās..."
"Hmm, bet citādi es nemāku dzīvot laikam... tā es MĪLU, vai zini."

Un? Un ko nu? Klusums? Tāds riktīgi ķemuraini cēls! Oktobriski vai oktobrēniski aprauts, nu tā, kā atceries stāstām tos stāstus visos plašsaziņas kanālos no rītiem un vakaros, un pat pilnmēness naktīs... Atzīšanās ir Klusuma vērta. Pat sev. 

Vārdu juceklī

Tad nu tas ir neglābjami skaudri noticis; Viņa un Knoķītis ir pārlieku ilgu un abpusēji aizvainojušu diskusiju rezultātā neatgriezeniski sastrīdējušies dažu visai būtisku terminu definīciju dēļ. Tā tas mēdz notikt Vārdu zinātājiem; iesaistītās personas ir ietiepīgas un nepiekāpīgas, dažbrīd racionālas un pragmatiskas, dažbrīd - iznīcinoši zvērīgas un kaislību neremdināmas būtnes, arī definīcijām izvēlētie svešvārdi ir uztrīti asi jo asi tā, ka spīd vien paviļājot uzkarsētajā gaisā! Katram jau savs funktieris turpmākām rīcībām (lasi - tekstveidei un teksta publicēšanai), katram sava praksē, intuitīvi un aumaļām sagrābstītā informāciju blāķī izlobīta patiesība, glīši noformēta un saglabāta citu tikpat nozīmīgu ziņu un perspektīvu datnē. 

Bet termini bija, ir un būs, arī definīcijas tā vai citādi jāraksta ar izceltiem svarīgākajiem (iespējams, citiem nesaprotamajiem) komponentiem un dažādiem caurviju motīviem. Lai teksts taptu, ir taču svarīga jēdzienu un konceptu vienota izpratne, vai tad ne tā? 

Viņa pabrauc garām Cietumam un nosmīnot nočukst: "Nu ko, Knoķīt, kurš no mums ir lielākā vārdu sprostā

?!" 

Byut pa sovam. Sovvaļnīks "Napaseitynuots" (2016)

         Kas ir dzīvības dzinulis? Kas ir tas, kas liek mums darboties, veidot un uzturēt attiecības, nodot sevi tālāk skatienos, ķermeņos, darbos? Kaut kā nepiepildījums? Tukšuma aizpildījums? Alkas pašapliecināties, iegrimt apzināto piederību sakņu murkšķī, salīmēties ar sev vien zināmiem un nepieciešamiem grunts akmeņiem sev vien zināmās un vajadzīgās kombinācijās, ļaujoties dziļi spēcīgām jūtām un sajūtot arī caurdurošas vilšanās, psiholoģiskas un fiziskas sāpes, kliedzoši izkaisinātas brīvajam lidojumam debesu velvē? Vai Dzīvot nenozīmē sevī iznest To – nerimstošo nemieru (vitālo spēku un vājumu vienlaikus) – uz mūžīgo mieru, atstājot pēdas, kaut citiem nesaskatāmos velīgo putniņu gaisa ceļos? 

        Sovvaļnīka jaunākais albums “Napaseitynuots” (2016) ir kā līdz šim nenomaksāta nodeva sentēvu ticībai, Zemei, Dabai un Dzīvībai, izlūdzot piedošanu par nenotikušo, nepasacīto, neizdarīto… vai, tieši pretēji, pieļauto, izsacītu tikai runātājiem saprotamā valodā (tak zināms, ka “ar ezeriem jārunā ezeru valodā”)… Līdz mielēm atklāta saruna. Dzirdīgajiem. Redzīgajiem. Jūtošajiem.  

          Viss ir ambivalents. Arī dziesmu divbalsībā reprezentētais maigais, gaišais, pasaulei iztapt tīkošais un dauzonīgais, protestējošais, dēkaini melnīgsnējais. Vienkopus savietots arī tradicionālais, intuitīvajā līmenī atpazīstamais ar moderno un jaunatklāto, izceļot vietas nozīmi sevis, iekšējās un ārējās pasaules apjaušanai, izzināšanai un novērtēšanai. Sevišķi būtiskas ir semantiski piepildītās telpiskās norādes – mājas, Latgale, ezers, kalns, krusts, ceļš un debesis, kur tieši/ metaforiski satiekas un no svešā paslēpjas draugi un sirdsmīļie un bauda klātesamību, apskaujot visas pasaules sfēras un netieši arī – pirmelementus un Jaunradot.., arī tos dziļ-slēptos Stāstus. Dažreiz no mugurpuses uzglūn drūmas nolemtības ēna kā ticības un pārliecības uzraudze, uzjundot domas par pagājību, pamestību un aizmirstību, un, jā, arī par nepiepildījumu, kuras aizgaiņāt spēj tikai skumj-pilna lūgsna, vienpatais esības spēks un sīksta būšanas apziņa Te – Latgalē – ar samierīgu skatu un paļaušanos uz rītdienu. Te arī pārejamībā caurvijas bijušais, esošais, gaisā nojaušamais nākamais un lēn-aizejošais. Tomēr uz ezera krastā noplūktām smilgām līdzās saulē nobriedinātām meža zemenēm un smilšu graudiņiem ir savērti vieni vienīgi Dzīvības apļi, kas rūpīgi nosargāti no attiecību caurvējiem un gājienā pagadījušajiem klupieniem – jaušām un nejaušām kļūdām. Īstenais jau atsijājas tikai izturot laika pārbaudi un patiesības (t.sk. mīlestības) izsvēršanu. Reizēm tas savā sarežģītībā ir tik vienkārši!  

          Dziļi un neviennozīmīgi tveramais teksts (A. Rancānes jutīgā dzeja) un mūzika ripulī veido raitu kompozīciju ar kāpumiem, kritumiem un lieganiem atslābumiem, arī vairākām paralēlām un vietumis krustojušām sižeta līnijām. Sākums ir liriski enigmātisks, klusi un uzmanīgi pietuvojoties Pie, neaizbaidot To Pulsējošo visapkārt. Nu tā, kā veroties debesīs un apstājošajā klusumā tveicīgā dienā pirms negaisa – mazliet viltīgi, spriedzi kāpinoši, izaicinoši. Tālāk seko brāzmaini neprognozējama miera un nemiera, cerības un bezcerības, uzstājības un lēnīgas pazemības cīņa bez centieniem izlikties viedumā pārākam, rīcībās “pareizākam” vai sajūtās drošākam. Trauksmaino ritmiku nomaina mirklīgi vai laiktelpā izstīdzinātie meditējošie un mazliet skumj-smeldzīgie stāsti, arī ievītie folkloras elementi. Teorētiski albums noslēdzas ar klausīšanās prasmi izaicinošo dziesmu “Vaicuojums”, kurā maksimāli tuvu sablīvēti vairāki jautājumi, kas šķitīs simpātiski ātrlasīšanas konkursa cienītājiem, amizanti – pārējiem. Praktiski – albumā ir vēl papildu divas dziesmas: pirmā ir uz cerīgu nākotni vērsta recepte personības un kopības saglabāšanai un izdzīvošanai visdažādākajos apstākļos un situācijās, otrā - paaudžu lūgsna gan ciešai un ilgtspējīgai vienotībai, kas balstīta pārbaudītās vērtībās, patiesībā un drošā pārliecībā, gan arī nerimstošajam Dzīvības aplim.

Kopumā jāteic, ka ripulī klausāms tekstuāli un muzikālā ziņā bagātīgs un daudzpusīgs, pat intelektuāli nedaudz sarežģīts materiāls ar vertikāli tveramiem tekstiem, kontekstiem un zemtekstiem un vienkārši neaprakstāmi brīnišķām dažādā muzikālā skanējuma pārejām, interesantām, trausli skanīgām iespēlēm (dūdām, kokli, flautu, taustiņiem un pat metālmūzikai neierasto akordeonu). Albumu klausīties nav garlaicīgi, tas ļauj mentāli gan palūkoties uz sevi viegli pārredzamā un dzīvi mutuļojošā ezera spogulī, gan ļauties Viņa peldei sevī, gan ienirt neizdibinātajā ūdens dziļumā, lai ar kailām rokām ķeksētu atbildes uz mūžseniem jautājumiem par būtisko.

Tā, piemēram - vai Mīlestība, iespējams, pēdējo izvēļu un iespēju dārzā šai kniebjoši saltajā rudenī Tevi spēs noturēt, neaizbiedēs?

Up-down-up-down. Slow movement with deeply red drops on the eyelashes. Gals, pie kura Kādu pagaidīt.

1. Anathema - "A sort of homecoming" (concert HD).
2. Valts Ernštreits - "Dark energy" (2014).
3. Upeņu balzams miniatūrā Drakulas glāzītē. 

Rudenīgi jutīgais un nesaudzīgais urbānisms ar Savpatā un pasaulei Attālinātā paralēlēm sajūtās, skatienos, domās, darbos un notiekošā tvērienos. Te un tagad būt un te un tagad nebūt. Palaist garām, palaist prom. Viņu. Ceļus. Brīžus un Mūžības. arī Sevi mirklīgi... Ko zaudēt, ko notvert un ļauties notverties nenodošajā un pretrunu savijošā mīlniecē - tumsā. Uz uzticošu gaismu. 
Tas dzīvīgais spēks betona blokos, starp sprakstošiem metāliem. Tas iekšā, kas reizumis laužas izlausties no ikdienības lēnām un saudzīgi, nogaidot pilnmūzu tajā augšup esošajā skaidrumā. 
un Tas raupji apdrāztais dzīvoka gabaliņš mehānisku zobratiņu un globālu tehnoloģiju apskautā penālī. Tas, kas tomēr paliek pasīvi nomaļus, noraugās atkārtojumos. Pukstoši Kustīgs. Vērojošs. Kampjoši sargājošs. Sevis un vēl kāda... 

Varbūt tas pieteiktais Tumšais ļauj tomēr paglābties un izdzīvot, pārdzīvot Sevi. un Kādu.  spītīgi saltā rudenī. tumsnīgā ūdenī. varbūt pat jūrā.

Ceļš ceļams ceļojot ceļos :) Sovvaļnīks "Ceļš" (2016)

Ceļš, pirmām kārtām, jau ģeogrāfiski, bet arī filozofiski ir uztverams par stingri noteiktu, gludu un smalki uzpucētu vai, tieši pretēji, haotisku, paviršu un pat grumbuļaini mežonīgu vietu, pa kuru iespējams kaut kādā veidā (mērķtiecīgi vai kleberīgā vienaldzībā) un ātrumā virzīties uz priekšu (t.sk. tenterēt un/ vai gliemežīgi šļūkāt). Arī došanās atpakaļ gaitā patiesībā ir paradoksāli spītīga kustība uz priekšu. 

Katram savs Ceļš vai mīlīgi dalāmais Ceļš starp diviem vai vairākiem Tiem?

Grupas "Sovvaļnīks" dziesmas "Ceļš" video klipā skatītājam un klausītājam zibsnīgā ātrumā un īsā virtuālspēļveidīgā nereālumā tiek piedāvāts stāsts, kas tikai ļoti aiz gara, mazliet stīvi izstiepta mata ir saistīts ar dziesmas tekstuālo stāstu (A. Rancānes dzeju). 

Ko tad pauž šis vizuāli tveramais stāsts?
Klipā ir atainota Vīrieša pabraukšana garām mazam zēnam (sev kā bērnam?), kas aristofaniski atspēlējas vēlāk, pēc tam seko bērnišķīga bēgšana no problēmas, par ko liecina dedzīgi un neapdomīgi atstātā mašīna, necenšoties to salabot, lai turpinātu savu iesākto ceļu, vai vismaz aizslēgt, tad maldīšanās šķietami nezināmos virzienos mežā kā iztramdītam dzīvniekam, neveikli krītot un dauzoties, un tad atkal gredzenveidīgā atgriešanās, iespējams, uz tā paša ceļa, lai apjaustu palikšanas un iestigšanas noteiktā telpā sajūtu, jo nu, kā izrādās, nevienam Viņu nevajag. 
Nepamet sajūta, ka tas nesaprotamais Vīrieša ceļš pa mežu bija vien nepieciešams kustības imitēšanai (laika "nosišanai"?), lai atkal atgrieztos uz tā forši Taisnā, par ko tāpat īsti nav nekāda prieka, jo tas nebūt nekādā vīzē nedod iespēju, pasniegtu uz paplātes ar zelta maliņu, turpināt iesākto Ceļu. Laikam nekas cits neatliks, kā to problēmu atrisināt, resp., mašīnu salabot un iemācīties nesavtīgi palīdzēt un dalīties (būs vien tas maizes kancītis uz pusēm dalāms), lai var iegūt To brīvību - debesis kabatās..


Video simpātiska šķiet Ingara rēkšana, attēla "raustīšanās" un personāžu "dubultošanās", :) un arī mūziķu kopā spēlēšana tīri pat romantiskā, bet smagnējāk un dārdošāk skanošiem mūzikas gabaliem diezgan tipiskā gaisotnē - mēnesnīcā ar krītošām sniegpārslām (vēl tikai pietrūkst nakts tauriņu plivināšanās tuvākā vai tālākā apkārtnē :P) un ugunsliesmām. Varbūt it visur svarīgs ir līdzsvars, arī ja tas ir ārēji noliegts vai vismaz noslēpts no ziņkārīgām acīm un ausīm?   

Tukšums aizpildāms

Kad galva kaut kā pilnīgi izsmēlusies kā pārlieku karstā vasarā mazdīķēns, noslēpies aiz tikai vizuāli trausliem, bet bezgala sīkstiem kārkliem pie aizmirstas lauku princeses, tad ir īstais laiks ķerties pie kaut kā salīdzinoši viegla, bet pietiekami droša un interesanta. 

Tā nu laiks bija pietiekami nekarsti saulains, lai dotos uz grāmatnīcu. Bez konkrēta mērķa. Ja vien par tādu neskaitās foto albuma meklēšana. Bet tas jau ir cits stāsts. 300, nē, precīzāk 307, mazu stāstu Stāsts. 

Prieks, ka nejauši uzplaiksnījušais uzdevums atrast viegli lasāmu (ne kubikus-rubikus analīzes un interpretācijas priekiem), bet ne atklāti kailu jeb "lētu" grāmatu, ir samērā viegli izpildāms. 

Jūnasa Jūnasona romāns "Analfabēte, kas prata rēķināt" (latviešu valodā - 2014) ir bezgala nerimstoši pilna spraigiem notikumiem, kolorīti spilgtiem personāžiem un neierasti komiskām situācijām, taču (!) tik dzīvām, ka izdodas it visam noticēt ar vieglu smaidu uz lūpām visā lasīšanas procesā. Tas starp citu nav pārlieku garš, jo negribas jau to grāmatu atlikt malā uz pārlieku ilgu laiku. 

Ja nu pavisam īsi jāpasaka grāmatas būtība pāris teikumos, tad tā ir 

- lēna, pacietīga un nepiekāpīga sekošana saviem principiem un pārliecībai, ļaujoties mainīgajai un dažubrīd pilnīgi absurdajai notikumu gaitai kā kaut ko jaunu - pilnīgi noteikti citādību - nesošai straumei, ir par pamatu visa (pat vislielākā haosa un neatrisāmu problēmu) raitai atrisināšanai un sakārtošanai. Bet patiesa un savstarpējā cieņā balstīta draudzība kā plīvurs apsedz, aizsargā un palīdz šķietami visbezcerīgākajās situācijās. 

Rekomendēju, pilnīgi noteikti rekomendēju lasīt saguruma, skumju un/ vai dusmu brīžos - pozitīvas emocijas mirklīgi garantētas :) 

un:

 "[..] sūdiem esot tā sliktā īpašība, ka tie smirdot" - 10 

(tas nav grāmatu pats raksturojošākais citāts, bet viens no retajiem, pasvītrotajiem teikumiem ;))

Burziņš, kas nemaz nav burziņš

Šis rīts ir mazliet saburzītāks nekā parasti, jo tā pelēkvadmalīgā krekla piedurknes ir zibeņceļos izrakstītas un čupeit miklas no mūžseno pazemes dzīļu lietiem. Vai gan tālāk pasauļu ceļos var doties bez baltām un šķelmīgi gludām drānām mugurā un tirkīzzila ūdens nospiedumiem acīs? Vai tas Saburzītais nu nesabružās sevi visu un visu sev apkārt? Vai tā nu tagad reizi par visām reizēm nebūs čulgaini svētā apokalipse? 
Bet tā tam būt Būt, tā stāstīts no mutes mutē vairākās paaudzēs dažādās šizofrēniķu realitātēs. "Rītu un vakaru saburzīšanās lielākoties ir ietiepīgi lēns process depresīvi drūmās vai, tieši pretēji, neprātīgi līksmās noskaņās, taču tik nežēlīgi gauss atpakaļkāpšanās stūmiens, ka aizmirstas kantainie, stūrainie, apaļie un tie taisnie vārdi, pat klusuma pīkstieni, tiešos skatienos un jaušos pieskārienos ieaustie, pazaudējas domas arī un dūru sitienu sāpes [..]" Taču pilnīgi noteikti i zinātniski viennozīmīgi tas liecina par kaut kā pārmainīšanos..., un tas viss tikai nekad nebijušo, pazaudēto vai izpārdoto gludekļu dēļ... Vai Tev, Knoķīt, nav sērkociņu?  

 

Vienāds ar nulli vai mazāks par to

Viņa klusiņām paklupa, tik nedzirdami, ka Knoķītis it kā turpināja rotaļāties ar skaitļiem; nebija pilnīgi ne no kāda svara, vai tie bija pamatīgie vai kārtīgie, visi bija smuki nopucēti, ietonēti un neskaitāmas reizes apmīļoti. Knoķītis ne vienu vien reizi, samērā cieti un sausi ir apgalvojis, ka numerācija esot visdrošākā zīmju sistēma, haosu sakārtojot drošās skaitļu ķēdēs un marķētos atmiņu kodos. Viņai gan šķita, ka veidojās vien jauns, mazliet citādi raibs bardaks iepriekšējā vietā, bet Viņa pat neiedrošinājās šo domu konstrukciju verbalizēt, kur nu vēl izteikt nez kādos simbolos. Varbūt Viņai vienkārši skauda vai nebija vīrišķās izpratnes par daudzskaitlības būtību vai pieklājīgās pietātes, vai vismaz minimālas bijības, gradētas no 0 līdz 1 izteiksmē.
Izmaiņām nepakļaujoties un vispār šķietami nevienam kārdinājumam apstāties nepadodoties, Knoķītis visu vienmēr skolnieciskā priekšzīmībā skaitīja, pieskaitīja, pārskaitīja un drošības labad vēl vienreiz apskaitīja savos Drošības failos, jā, ar pildspalvu vai zīmuli, bet obligāti melnu, nu tādu, kas nepārprotami ir melns, jo melnāks, jo labāks. Arī šī krāsas gradācija ir izskaitļota līdz pēdējai mikrodaļai. Un, ja jau pat krāsa ir izskaitļojama, kāpēc ne cilvēks, attiecības un pasaule IN GENERAL?
Taču Viņa paklupa... Vai tā varbūt bija Kāda cita? Kaut ko izjaucot. Kaut ko nepierakstītajā procesorā. Kaut ko. Līdz ar to kaut kas bija pazudis. Diemžēl... un diemžēl Tieši tas... Tas. Pēdējais skaitlis. Neremdināmi nepieciešamais.

Tā bija vai nebija? "Matiļde" (Purinaša, 2016)

Sieviete. 
Matilde  aba "Matiļde".
Ne tāda kā visas. Savpatna, citu neiepazīta un citiem nesaprotama. Dziļdomīgos, nejaušos vai mērķtiecīgos skatienos, darbos un klusējošā mierā. 

Nāve kā sākums, kā atgādinājums - "Re, re! Arī te kāds ir bijis un it kā pat līdz mērenai apjaušanai un saprašanai arī nemaz nav bijis." Sieviete pret sievieti. Sieviete par sievieti. Mērauklu savietošana eksperimentālos nolūkos, nē, Augstākā uzdevumā, apbrīnojot vai noskaužot atstātās pēdas, pat, iespējams, iesmīnot par laika, vērtību un notikumu dimensiju spurošanos: sajaukšanos, pārklāšanos, nošķiršanos. Vai ir kādas saistības un likumsakarības izprašanai, bet varbūt pirmsākumi pārdzimst epilogos vai otrādi? 

3 dzejoļi no J. Rokpeļņa "POST FACTUM" (2015)

Šķietami rotaļīgā manierē dzejnieks raksta par reālā un mītiskā uztverošo saskarsmi un DZĪVI mūžības priekšā. 

1.

katrs gads ir mazgadīgs

mums viņš nepaklausa

gaidi kad tam bārda dīgs

tā kā santaklausam

gadsimts tikai silīte

knīpas spiedz un bļaukā

un ja kādam puņķi tek

tev tie jānoslauka

mūžība zem žoga snauž

iežūpo ar viņu

varbūt teiks kur jānolauž

burvju žagariņu

44.lpp.

2. 

mans ceļš ir adatas platumā

un viņu jūs nemanītu

ja tā acī

nebūtu iestrēdzis kamielis

 12. lpp.

3.

kad viss ir pie kājas

pēkšņi mūžība ierunājas

un pasaka adresi mājai kur mīti

neviena nemanīti 

9.lpp. 

Mazliet no Dūmiem

  Andra Ogriņa dzejolis. Šodien pieķērušais.


kailajā stāvā manu aci atstaro pīlādži
sarkans pret pārošanos ar nakti
pret pieres vietā pienaglotajām jūtām
un šī mirkļa apputekļotu kraukli
kā vecu pa tavu logu izmestu dīvānu
un tajā snaudošu pusmūža dvīni

tev par patikšanu es novelku cimdus
unikālos pirkstu nospiedumus
miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus
gars nopurina nevajadzīgas rokas
kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi
kaut pašlaik tev pietiek
ar sārtā gaismekļa mierīgo izdzišanu


Vairāk:  http://www.satori.lv/raksts/6541/Andris_Ogrins/Dumi

Nepiesiešanās. anita mileika "mūžīgā nepārtikusī stirna"

Nepiesiešanās:
1.Nebūšana piesaistītai, piestiprinātai, piesietai; neļaušanās tapt jebkādā veidā ierobežotai (vismaz ne mentālajā līmenī).
2.Uzmanības nepievēršana kļūdām un trūkumiem ar mērķi kritizēt un/ vai didaktiski dot padomus.

Šis varētu būt atslēgas vārds vizuāli nelielajam un tumšzilajam, bet saturiski dzīļ-dziļajam dzejas krājumam, kurā brīvā lēngaitā traucas pēc dzīvnieciskuma Izsalkušā(-s) alkas, nebeidzamas, saprāta neremdināmas un sabiedrības vēl pilnībā nenoplicinātas.

Kopumā: 

Caur mītisko un psiholoģisko laiktelpu ir izmaldināti (visbiežāk drupeit savvaļīgas Sievietes) mazie stāsti par ritmiski paveicamiem darbiem un pienākumiem, trūkuma (tā plašākajā nozīmē) ielāpiem, ikdienas situācijās izjūtošu iekšējo, līdz galam neizprasto, dziļi pirmatnīgo nemieru un pretrunām sevī, rāmi gruzdošu vientulību, kas sarecējusi ar vienpatību, garīgu sīkstumu un pacietību, taču arī ar vājuma smagnējumu tālienē, skumjām par nenovēršamo un dziļām dzīvības zaudējuma sāpēm, par klusu un nedaudz vienaldzīgu līdzās pastāvēšanu, savpatnu mīlestību, nogurdinoši izsmeltām attiecībām un cilvēku palaišanu - klusi himnisku atbrīvošanu, reālā un vēlamā, paliekošā un mainīgā nepiesātinātu un pavisam mirklīgu saduršanos, tāpat arī par dabas ietiepīgo patstāvību, tās pieņemšanu no cilvēku puses un šķietamu samierināšanos. 

      Dzejā ir aktualizēta galvenokārt reāli tverta Sieviete attiecībās ar Sevi, Dzīvi un Pasauli (tuvajiem, svešajiem, pirmelementiem, notiekošo). Viss jau lielākoties ir par Attiecībām. Kopā vai šķirtām. Runājot vai klusējot, rīkojoties vai ļaujoties stop-kadriem, jūtot un domājot. Esot. 
       Sieviete tekstā atainota dažādos vecuma posmos, sociālajās lomās, noskaņojumos, vizuālā izskata un rakstura iezīmēs: meita, jaunā, jauna sīvīte, sīvīte, muosa, māte, sīva, sīveņa, draudzine, krystameita sandra, leigova, dzirnavnieka sieva, apkopēja, kasiere, sieviete kas nav dzejniece, galis sīvīte, dorba sīvīte, bouba zirgs, atraidītā, bezmiega, nelaimīgā, nemierīgā un stiprā, laimes alkstošā, vājprātīgā, viena lecīga izlutināta meiča, skaistā hiēna, naaprokstami skaista sīvīte, dusmīgas sievas.. Lielāko daļu iepriekš minēto sievietes tēlu vieno kaut kā nepiepildījums, iekšējs pārdzīvojums, bet savaldīšanās, pat ārēji dzelžains miers. Pārdomu raisošas ir arhetipiskās Pirmmātes projekcijas tekstos; vēlme un spēja dot dzīvību, tās dāvāšana; rūpes, sargāšana un mīlestība (arī nu tā - pa savam); dzīvības nepieļaušana un atņemšana. Šīs mūžīgās un neapturamās ambivalences klātesamība, kas IR un kas tiek izzināta, bet kas netiek ne attaisnota, ne arī nosodīta. Cik neaptverams tomēr ir šis mūžīgais dzīvības aplis un tās alkas līdz mielēm izprast sevi (piepildījumu un/ vai nepiepildījumu) un to ir... ir - uz mūžu!
       Taču plaša ir arī citu, ideju veidojošu un izsakošu dzejas makrotēlu un mikrotēlu galerija - Vīrietis (Viņš, Tu, mīļais, pastnieks, ogūrču tierguotojs, bruoļs, mārteņs, vīrs, tirāns vīrs), acis un lūpas, bērni, saule, zeme, ūdens (jūra, upe), kuģi, dzīvnieki/ lūpi (zirgi, suns, sikspārņi, vylks, vuškys, kačeiši) un putni (gk. kaijas, bet arī baloži, gailis), stikls, ceļš, āboli, klusums (t.sk. nāvējošais černobiļas), gadalaiki (biežāk rudens, ziema, bet arī pavasaris un vasara) un mūžība (t.sk. uz mūžu). To mijiedarbība ir jūtama un visnotaļ būtiska kopējā A. Mileikas tekstā, kas noteikti daudzpusīgāk un izvērstāk ir aplūkojams vispirms reālajā līmenī, tad indivīda un sabiedrības psiholoģiskajā un dziļi arhetipiskajā līmenī, izlobot Teksta tekstus.
         Pašās beigās vien var vēl piebilst, ka dzejā nav tik daudz runa par tipisko, bet gan par Citādo, kas vizuāli, ar savu uzvedību vai rīcību atšķiras no sabiedrības vairākuma - "normālā" (vienvārdsakot - masas) - vai kas tiek novērtēts kā nevēlamais, jo, pievēršot tam uzmanību, nāktos runāt arī par problēmām (vardarbību ģimenē, venēriskajām slimībām, abortiem, bezdarbu, nabadzību, kaitīgajiem ieradumiem, invalīdiem, vienaldzību un savstarpējo "vēsumu"..)..

Šķirti:
Lasot dzejas grāmatu no beigām, vispirms ir strups leksiskais tiešums un minimālisms, bez izkaistinājumiem, vien vietumis iestarpinot kādu vārdu vai vārdkopu slīprakstā. Latgaliski rakstītajos dzejoļos biežāk tiek lietota es forma, lai caur bērnības atmiņu ainām un noteiktu situāciju fiksācijām parādītu liriskā Es sevis apzināšanos (piem., etniskās izcelsmes, vizuālā izskata, piem., gludo lazdu riekstu plecu) un pieņemšanu. Tajos vairāk, salīdzinot ar latviešu literārajā valodā sarakstītajiem dzejoļiem, ir norādītas konkrētas telpas - Rīga, Īrija, Venēcija, šūšanas cehs, restorāns, pilsēta, mežs, vienistabas dzīvoklis, savukārt par būtiskām laika vienībām izvēlētas divas - rudens un ziema.
       Savukārt virzienā uz grāmatas sākumdaļu dzejoļi izstīdzē garumā ar uzskaitījumiem un atkārtojumiem, ar komatiem neatdalītiem vienlīdzīgiem teikuma locekļiem, divdabja teicieniem, salikta teikuma daļām un palīgteikumiem. Ideju līmenī Dzīve tiek tverta rūgtāk un smeldzīgāk, vairāk atklājot iekšējos pārdzīvojumus un šaubas, bet tanī pat laikā dziļāk izprotot tās likumsakarības (resp., arhetipiskos atkārtojuma motīvus un sižetus). 

        Vienā pusē par robežstabiņiem funkcionē zīmju kombinācija (#^#), kas var jau būt, ka attēlo debesīs uzrautu snīpuku un priekpilnas ačteles, bet drīzāk - durstošus būrus, starp kuriem ir iespiests tas Izbēgušais ar nolaistiem spārniem, kas nogaida... izdevīgo brīdi, lai savēzētos un paceltos pāri, atbrīvotos pavisam, apzinoties trauslo spārnu savainojamību. 
        Otrā pusē par robežstabiņiem funkcionē pāris dzejoļu nosaukumi, bet biežāk tomēr kvadrātiekavas, demonstrējot kaut kā izlaidumu, ne līdz galam pateikto un noklusēto - pat tik prozaiskos dzejoļos...


Vēl par atšķirīgo dzejas krājuma kompozicionālajā un ideju līmenī sk. A.Viguļa pārdomas - http://satori.lv/raksts/9593/Mileikas_antologija 

[     ]

pietiek domāt par manām sāpēm
saule
berzēdama savu lielo aci
teica zemei 

bet es pa to laiku
aizselsusies skaitīju uz lielceļa mirušos dzīvniekus
visi viņi kaut kur nesa savu maizes kukuli
un kāds nepaguva nogaršot un pateikt ka tas ir padevies
                                                                            patiesi gards
un kāds nepaguva atbildēt ka tajā ielikts pēdējais spēks

laiks paņems paņemamo
zeme
atbildēja saulei

bet es pa to laiku
vēroju upes krastā stāvošu sievieti
viņa rūpīgi pēta dzelmi
tur viņas klusā brūce
tās dēļ viņas bērni vairās pie viņas nākt

tai bezmiega sievietei ir tikai viena delna
otra pieskārās neīstajam un putni to samala sērās

8. lpp.


#^#

mežā kai dziļā arhaiskā sapynā
atskaņ souvīns.

molu medinīks giust vylka trofeju.

viļcine tū vysu redz
a paspiej nūbēgt.

sirds sakreit stykla osūs gobolūs kai saluts
aiz suopu viļcine par reizi nūvecej iz pīcpadsmit godu
itei zīma irā solta bolta bazilika kuru
jei atguoduos myužeigi. vysu nakti viļcine dzīd.

mežā evangeliski vibrej juos aizlyugšona par dvēseli.

46. lpp.