Konstruējot Klāt-esamību. Borowa Mc

 Vakardien Rēzeknes Augstskolas Svētvakarā noklausītā dziesma "Eņgeļs" RA jauktā kora "Sonitum" izpildījumā pamudināja mani pabeigt pārdom-eseju par... Dzīvi.

Attiecības lielākoties ir kaut kas mīklaini neizskaidrojams kā kopā nesistemātiski salīmēta augstvērtīga detektīvromāna, drāmas un traģēdijas sižeta cienīgs precedents; loģika un likumsakarības ne vienmēr darbojas uz šķietami precīzi nostīgotā viļņa. Varbūt tā ir iekšpus dzīvošana ārpusē vai ārpuses iesūkšana dziļdziļā iekšpusē? Un ir tikai vien dalībiniekiem zināmi noteikumi (kaut vai viens - noteikumu nav vispār) kā salipinoši zirnekļtīklveidīgi pavedieni? Konstruktora izveidots modelītis, kas tiek par labu atzīts. Vismaz uz laiku un vismaz konkrētā telpā. Kad tas tiek izjaukts, iestājas mirklīgs apjukums. Vienmēr! It kā gaidītu Mūžību, it kā nezinātu... Var jau nedabiskā ātrumā konstruēt atkārtoti, mēģinot uztaustīt tās pašas shēmas un kombinācijas, kaut arī ne viss ir sākotnējā stiprībā un lipšanas intensitātē, bet var arī uzmeklēt (vai cilvēkbērnīgi nozagt :)) nazīti un lēn-lēnītēm pēc atmiņas, izjūtas, vēlmes un vajadzības grebt citas detaļas jaunam modelītim. Kādam citam.

        Man jau liekas, ka šis Attiecīb(ne)Stāsts noticis arīdzan ar grupu "Borowa Mc" - kaut kas ir nejauši nevietā ielūzis vai pašrocīgi pārmeistarots pēc pašu saprašanas un iedomātas nepieciešamības. Lai vai kā, jaunpiedāvātais saķepums īsti vairs nav tas pats modelītis, tā vairs nav "Borowa Mc", ko raksturo tiešā veidā neizteikta, bet skaidri saklausāma Misijas apziņa, cīņa ar/pret kaut ko, darbošanās entuziasms, spīts un dullums (pozitīvā nozīmē), arī cilvēciskās vienkāršības un muzikālo eksperimentu (repa, roka, popa) sakausējums. Pēdējās dziesmas skan popārtisk-guntriski, kas nav slikti, bet tomēr ir Jaunā modeļa muzikālais piedāvājums ar dominējošā solista maiņu. Tās ir mazdrusciņ par daudz elektroniskas un pārlieku "izgludinātas" (varbūt tāpēc tās liekas muzikāli bezdvēseliskas), kas klausāmas horizontālā virzienā, bez vertikāles..., virspusēji, tverot viegli un neko nesarežģījot, bez liekas drāmas.
          Tomēr katrs jau no attiecībām gaida kaut ko savu, katram ir savs priekšstats par to, kā jābūt, kā vismaz vajadzētu būt. Varbūt es tikai neesmu vairs šo jauno attiecību dalībnieks.

         Popsīgi lieganā dziesma "Eņgeļs" tiek pieņemta, klausoties to atkārtoti vairākas reizes. Galvenā ideja, protams, ir brīnumjauka (jauna dzīvība vienmēr ir kaut kas pārpasaulīgi brīnišķīgs), tomēr nepamet sajūta, ka tekstuāli vairāk tiek domāts par labskanību. Vai nav tā, ka dažreiz atkārtojumi ne tikai uzsver būtisko, bet arī parāda, ka nav ko teikt? :) Melodija ir skaista, bet tās izpildījums, kā jau iepriekš minēju, līdz galam nepiesaista, izņemot klavierspēles akcentus dziesmas sākumā un beigās. 
        Bet pie Ziemassvētku eglītes, izbaudot kopā būšanu, stāsts par Eņģeli ir nepieciešams. Katram savs.  



Par dziesmu "Rūtoj" : 

Meditatīvi tīrs, viegli tverams, bet nedaudz arī nedabisks melodiskais risinājums (mazliet „enigmātisks”) ar tautā iemīļota refrēna atkārtojumu, kas notur klausītāja uzmanību un, jā, arī noteikti veicinās dziesmas popularitāti. Tas viennozīmīgi ir „lipīgs” un prātā paliekošs, bet nepamet sajūta, ka šai, ne tik latviskajai mūzikai piederētos pašizdomāts refrēns, ne aizgūts no folkloras. Šajā dziesmā viss ir koncentrēts uz mūziku, teksts kopumā līdz galam „neiznes” semantisko slodzi. Apgrūtina tas, ka Aigara teksts dziesmas vidū nav skaidri sadzirdams un saprotams (pat pēc atkārtotas noklausīšanās).
Jā, laikam tomēr mazliet mulsina, ka tā ir „Borowa MC” dziesma, konceptuāli tā drīzāk iederētos jaunizveidotā „Popart” repertuārā vai kā jauna muzikāla projekta darbs.
Laikam grupai precīzāk jādefinē savs attīstības virziens, lai tās daiļrade nekļūst pārlieku neskaidra žanriskajās izpausmēs un netiek zaudēta dziesmu atpazīšana un attiecināšana tieši uz šo grupu.

Oriģināls: https://www.draugiem.lv/borowa/say/#/borowa/news/?p=10230491

Kūku Marija

saledo saledo brūces un brūcītes
viņa šuj šineļus aizvērtām acīm
visas pasaules stacijās puteņo
silti augumi netiek uz mājām
viņa smejas liepājas jūrmalā
viņas rokās līst asins zelta
miegaina zivs ko vilnis apaugļo
nav nekā vienkārša nav nekā velta
viņa domā viņa ceļas viņa paguļas apakšā tankam
vienkārša sieviete it kā bez sejas
vienkārša sieviete tikai balta
viņa iet no koka līdz kokam
vēderā bērns runā ar sauli
maza meitene smiesies no rīta
vienkārša meitene tikai balta
saledo saledo brūces un brūcītes
viņa raksta aizvērtām acīm
visas pasaules stacijās puteņo
nav nekā vienkāršāka nav nekā velta

I.Gaile "Kūku Marija", 2007., 7

Rotājumi

Izspiežu gabalu vēnas un
izžauju virtuvē par paklāju.
Tveicīgos vasaras vakaros
būs man kur ieritināties.

Franča klātesamību tverot. [Iestudējums "Francis", Rēzekne, "Gors", 30.10.2014]

 Kas ir cilvēka Vēstījums mūžīgi tekstuālajā plaknē? Vai tas ir paaudžu paaudzēs vairākkārtīgi apviļāts un savpatā pieredzē izplaucēts zemapziņu kodu musturs vai apzinātā lēngaitā un šķietami perfektās taisnlīnijās slīpēts daudzdimensionāls veidojums, vai kaut kas no abiem – pa vidu, Starp? Vai šis Vēstījums ir būtisks sev, iekšējā loka cilvēkiem, paziņām, sabiedrībai kopumā vai visiem (īsti nevienam..)? Vai netiek kas būtisks izšķīdināts, ja to mazlietiņ izplucina un izdāļā holistiski tālāk vien kustības uzturēšanai, bet cik gan drīkst ko egoistiski paturēt sev, nekļūstot bezkaunīgi nepieklājīgs? Varbūt Vēstījums ir tikvien kā cilvēka domas un darbi, spēja patiesā aizrautībā kvēlot kā iedvesmas un iedrošinājuma avots citiem, kā norāde nebijušam vai nozaudētam mājupceļam un, iespējams, kā vienīgais patvērums kādam, arī sev...? Vai tad tieši ne tādēļ cilvēka b/s-ūtība nav sevis un līdzcilvēku, ideju un notikumu, arī pasaules tekstualizēšana un jau eksistējošu tekstu atšķetināšana, nejautājot, kam un/vai kāpēc?

Jādomā, ka Vēstījumā ir arī savrupi mezglojumi, kam piemīt pārdroši patstāvīga, tālāk aizripinoša dzīve un kas ir neatkarīgi no cilvēka šaipus vai taipus esības lokiem. Tie viļājoties un kūļājoties turpinās līdztekus satuvinātiem cilvēkiem un to Vēstījumiem, arī caur citiem tekstiem, darbiem un situācijām. Iedvesmoto aicināts Franča Trasuna mezglojums nesteidzīgi ar pamatīgi klinšainiem faktiem un noslēpumainiem tīklojumiem, balstītiem fabulās, runās, jaunās tekstu variācijās un Vēstījuma interpretācijās, rotaļīgā nopietnībā ciemojās arī te, starp jūtīgi dzirdīgajiem.

Mātes tēla saukts, kaut kur netveramā tālienē sadzirdēts, bet tuvumā tā arī pilnībā neapjēgts Franča Vēstījuma mezglojums viegli miglainā pustumsā liegi virpinājās pa Latgales vēstniecības „Gors” skatuvi, zāli un balkoniem, ietiecoties viesu domās, izjūtās un mierpilnajās kustībās. Neuzbāzīgā tuvumā tas izčukstēja Franča idejiski loģisko domu zibšņus, dzīves jēgu ķepinošās vērtību un uzskatu drumstalas, arī attiecības ar sevi, cilvēkiem, pasauli un Dievu. Vienkopus savijot tēla projekciju izjusto, piedzīvoto un paveikto, arī iecerēto un nepagūto, tika radīta nojaušama Klātesamība un saklausāms čirkstoši sūrstošs līdzpārdzīvojums, kas apvijies ap teuntagad esības Stāstu, kurā centrālie tēli ir mūsdienu cilvēki šīs laiktelpas uzstīgotajās robežsituācijās. Tā vien šķiet, ka Franča Klātesamības Vēstījums vēlējās atkārtoti uzjundīt nemierpilnos darbošanās dzinuļus un mērķus – nepārtraukt pašaizliedzīgi runāt un iestāties par savēji tuvo, jau izprasto Zināmo, taisnību un godīgumu vitāli svarīgu jautājumu un vērtību kontekstā, nevairīties no nezināmā un svešā, tiekties pēc iedziļināšanās lietu būtībā, paškritiski izvērtēt paveikto, atzīstot pieļautās kļūdas un no tām mācoties, kā arī veicināt garīgu attīstību un labklājību (plašākā nozīmē), bēgot no stagnācijas un vienaldzības. Konceptuāli Vēstījumā bija saklausāma pat nedaudz sartriski eksistenciālā ideja par brīvības, izvēles un atbildības ciešu vienotību un nesaraujamību kā indivīda, tā arī sabiedrības līmenī toreiz, tagad un nākamībā.

Cieši apskaujošā tekstualitāte dažādās savās izpausmes formās sakāpināja uztveres impulsus un ļāva īslaicīgi noticēt mūžīgai Nebeidzamībai. Te vārdi, čukstus un skaļi izkliegti, te smalki gaistošas smilšu gleznas, vieglām pirkstu kustībām radītas un strauji izgaisinātas, te arī mūzikas skaņas, telpu pielejošas no pārskatāmiem telpas fragmentiem un gaisu sapilinošas pilnīgi no šķietamas nekurienes. Viss Nē (būt!), jā (būt) un vēl mazliet vairāk saspēlei, lai piedzīvotu kulminatīvo ilgdziļas ieelpas un izelpas satikšanos.

Multimodālā izrāde „Francis” ne tikai iepazīstināja ar jau iepriekš šķetinātiem un pirmo reizi izgaismotiem Tekstiem, bet arī rosināja domāt par gara plašuma un aprobežotības, pateiktā un noklusētā, lokālā un globālā, cilvēka un pasaules attieksmēm, tāpat novērtēt sevis, ieziemojušās komforta zonas, iesīkstējušu ieradumu un frāžu pārvarēšanas (ie)spējas, lai pilnīgāk saskatītu Dzīves likumsakarības un Patiesību un, kas ne mazsvarīgi, pašaizliedzīgi darbotos Idejas vārdā. Vienmēr ir interesanti Domāt!

Vai tiešām pa īstam? "Izlaiduma gads"

Tikpat raita kā zābaku zoļu spoguļošanās peļķēs ir mana ieiešana sevī.., neprognozējami, nedaudz pārgalvīgi, trāpīgi un smeldzīgi dziļi... Slapjas kājas pustumsā. 
"Izlaiduma gads" - sadraudzēšanās ar citiem, sev nedaudz līdzīgiem, mēģinājums aizmirsties no savas reālās dzīves (=neveikli izveidojošās situācijas, kurā būtisks ir nepateiktais, bet skaidri saprotamais) vai nepiekāpīga sevis pašapliecināšana? Arī bēgot var tā arī Sevi neatrast.. Un tas, kas liekas īsts, reizēm ir vienkārši bezkaislīga un bezdvēseliska ilūzija.. vēlamā projekcija uz citiem nemanāmas laiktelpas drānas.. vai arī lēngaitā mērcēta fotofilmiņa, neattaisnojot gaidītās cerības.. Bet, kas neriskē, nedzer šampanieti? (vai tā?!) Tomēr vai tas nedarbojas vien tad, ja svarīgs ir mērķis - šampanietis - pats par sevi?... :)
 
Visspilgtākais filmas tēls, manā skatījumā, ir mazais puisēns, kam tā pieķeršanās (pat mīlestība) ir pa īstam. :) Tā buča bija tik dzīva! :) Savukārt dzīves iešūpinātais skepticisms traucēja pieņemt skolotājas un skolēna attiecību izveidošanos.. Vai neveikli smaidi un pāris drudžaini raustošas frāzes ir pamats jūtu uzvirdumam un attiecību iešūpošanās procesam? Vai varbūt tam svaram nemaz tik daudz atsvaru nevajag?! 
Tomēr acīmredzot kaut kā pietrūka vai bija par daudz, lai izaudzētu kaut kādu neprātīgi prātīgu kopējo Stāstu. 
Citādi jau pat nedaudz patiesi trāpīgs ir mūsdienu jauniešu pasaules uztveres tvērums, ko raksturo fragmentārisms, ekrāna (telefona, kameras) kā starpnieka klātesamība un paštīksmināšanās, provokācija, bet tanī pat laikā ļaušanās pašplūsmai...

Filmai un tās skatītājiem novēlu ļauties notiekošā pašplūsmai.., necenšoties iedziļināties ;) Vienreizējo trauku lietošanai instrukcija nav nepieciešama! :) [Kontekstuāli lietderīga atziņa.., jo pat anotācijas pārlasīšana nelīdzēja].