"Es rokstu tai kai irā.." - Valentins Lukaševičs "Bolti burti", 2011.

  

P.S. Ir teksti, kas izlasīti viegli palaiž no sevis projām, atliek tik uz mirkli aizgriezties, un ir teksti, kas spītīgi, nepakļāvīgi un pat mazliet bezkaunīgi dzīvojas pa galvu kā saimnieki, spēji un vairākkārtīgi izjaucot apziņas un zemapziņas domu, ideju un sajūtu ierastos ritmus un tirdot atbildes. Taču tieši pēdējie ir interesanti ar savu patstāvību un rakstura stingrību. Šoreiz mani izaicināja un dara to vēl joprojām Valentīna Lukaševiča dzeja. Tad nu es raudzīšu parotaļāties ar autora līdz šim pēdējo iznākušo dzejas krājumu „Bolti burti”.

Grāmatas vizuālā veidola pieticība ir saglabāta kā dzejas krājumu vienojošais ekslibris, lai tekstu lasītājam nodotu tieši un nepastarpināti. Spītīgi melno rakstzīmju un kautri balto atstarpju būtība taču kūņojas saturā, ne glancēti krāsainos vākos un ilustrācijās.

Tekstam cauri izsijājoties trīs sakrokotām marles kārtām, sutanā apģērbto burtu karavānās atklājas vārdi, no ikdienas dzīves daudzveidīgās formās izšķērētas ainas, neviļus patramdītas domas un izjūtas. Vai tikai baltas? Nez vai; palete ir krāsu piepildīta, sākot ar dzelteno (brīdinājuma zīmi debesīs un sievietes halātu), zaļo (lapām un vistām), sarkano (vaigiem un pienu) un beidzot ar gaišpelēko baznīcu un melno aiz naga. Savukārt baltais, šķiet, lielākoties izceļ būtisko, cēlo, pat klusiņām pielūdzamo, piemēram, valodu, kurā var izteikties dvēseliski un no sirds, bļodiņu kā dzīvību uzturošas maltītes glabātavu, bikses kā cieņu pret sevi un citiem, arī aizkarus kā ārpasaules logu svētku drānas. 

Jau nosaukumā netieši tiek pieteikta bināro opozīciju nozīmība dzejoļu ainavā: balti burti nostājas ierasti melno vietā, nepateiktais pieglaužas līdzās pateiktajam, nesaprotamais – saprotamajam, nereālais – reālajam. Vienkopus tiek sastatīts sakrālais un pasaulīgais, brīžiem tos sakūdot konfliktsituācijās vai pārbaudot mulsinošās divdomībās, bet galvenokārt tomēr atstājot mierpilnā līdzās pastāvēšanā. Sevis, dzīves un pasaules pieņemšanai.

Pretstati ir vērojami laiktelpas atspoguļojumā, piemēram, konkrētība (pi lūga, iz bolkona, ustoba, kopi, pīcūs nu reita) un nenoteiktība (nazkur, kurta aiz pakseiša, kod, kodta). Telpas uztverē ir vērojams šķīrums: pilsēta un lauki, slēgta un atvērta telpa, šos lielumus ne gluži pretstatot, bet priekšroku dodot dabas klātbūtnei un atvērtai telpai, to rodot un baudot arī pilsētvidē. Savukārt laika uztverē būtiska nozīme ir cikliskajam laikam, izceļot dabas ritmus: diennakti, gadalaikus, mirkli un mūžību, arī mainīgo un pastāvīgo. Tomēr ir sajūta, ka mēģināts parādīt šķietami atšķirīgo lielumu saskares punktus, izpludinot robežas.

Atsevišķos dzejoļos pretstati palīdz pamanīt nianses, piemēram: istabā – tukšas vāzes, laukā – pilns ziedu. Savukārt dažviet pretstats izpaužas pārsteiguma efekta veidā dzejoļa beigās, kad pēdējās rindiņās ir ievilkts kāds negaidīts fakts, notikums vai situācijas pavērsiens.

Domājot vēl par dzejas krājuma kopējo noskaņu, jāmin viegli miglainā un nojaušamā ironija par mūsdienu pasaules un sabiedrības procesiem, cilvēku ieradumiem un pasaules izjūtu, arī falšu. Taču viss iepriekš minētais tiek līdzsvaroti pieņemts kā viena no iespējamām dzīves formām, tāpat kā lauku māju tukšās acis un sakumpušie pleci, sirdssāpes (caurumi sirdī), piemetušās slimības vai nenovēršamā novecošana ar bērna bezrūpību un vieglumu garā.

Krājuma centrālais tēls ir bohēmisks rakstnieks, kas atainots galvenokārt reālistiskās dzīves situācijās kā klusumu mīlošs vienpatis, uzmanīgs detaļu (cilvēku uzvedības un rīcības, ikdienas situāciju, dabas norišu un parādību) vērotājs un pats sava ceļa gājējs ieplānotās vai brīvā tecējumā palaistās dažādu laiktelpu mērvienībās. Tēlā ir saskatāms meklētāja gars, kas priekšstatus un zināšanas labprātāk iegūst empīriski (resp., uztver jutekliski), līdzpārdzīvojot klātesamību (ar draugiem, dzīves skolotājiem, svešiniekiem), bieži vien pārgalvīgi aizraujoties un noreibstot no pārmērībām (arī alkohola). Kad vajag, tad paštiesāšana izpaužas pašironijā, psiholoģisko un fizisko pārbaudījumu uzlikšanā un izciešanā. Bet pasaules kārtības skaidrībai un savas esamības pamatošanai neuzbāzīgi tiek uzjundīti filozofiski un eksistenciāli jautājumi. Te, manuprāt, arī atklājas teksta ideja – cilvēkam domājot, izjūtot un darbojoties visapkārt esošajā un notiekošajā daudzveidībā ir jāatrod eistais, tas, kas patiesi ir būtisks.

Sevis un vērtīgā meklējumos nozīmīgs tēls dzejā ir sieviete (meitine, meituška, sveša sīvīte, agruokuo sīvīte, zaraza, drauga bejušuo sīva, buoba, vece, sīva), kas centrālajam tēlam patīk (kam gan nepatīk? J) un attieksmē pret viņu ir uztverama kā sarunu biedrs un draugs, mīļākā, mīļotā un kā sieva. Taču kā svarīgi dzejas mikrotēli ir arī: alus, kam pielīdzināta tiek pat mūsdienu cilvēka dzīve, putni (cīruļi, lakstīgalas, baloži) kā brīvības un radošuma simbols un pretstatā – zemes rāpuļi, ābeļdārzs un emociju (mīlestības, dusmu, aizvainojuma) izsakoši āboli, stikls kā caurredzamības un skaidrības simbols, bet vienlaikus kā šķīrums un izaicinājums. Nevar nepieminēt nazi, ar ko tiek griezta maize un atvērti konservi, bet ar ko tiek gūti arī savainojumi sevis graizīšanā vai citu uzbrukumā. 

Tā kā grāmatu skapī gulst otrais dzejoļu krājums „Vot taidi vot i batvini” (2006), tad likumsakarīgs ir neliels salīdzinājums. Atkārtoti pārlapojot iepriekšējo krājumu, liekas, ka tanī krietni biežāk pavīd postmodernisma manierē ieturētas absurda un paradoksa šķilas, dzejprozas piemēri, dialoga formas, pašidentifikācijas („Es” – stikls, generals, spīgeļs, čyuska) un pašrefleksijas eksperimenti emocionālā ekspresijā, atklātāk paužot sāpes un parādot seksuālo dziņu remdinājumu. Turpretī šajā dzejas grāmatā ir vērojama, šķiet, apzināti remdināta, pat mazliet fatāla dzīves pozīcija, izvairoties no impulsīva patētiskuma un skaidrāk apzinoties un novērtējot vērtīgo. 

Visbeidzot jāteic, ka dzejas krājumā „Bolti burti” manu uzmanību visvairāk piesaistīja tieši galvenā tēla cilvēcīgā vienkāršība, labsirdība un draudzīga attieksme, nevērtējot cilvēkus pēc statusa vai materiālā stāvokļa, bet pēc rakstura iezīmēm un pasaules uztveres, tāpat arī vēlme pilnasinīgi Dzīvot. Dzejoļu izveides sakarā ir izceļami īsie un lakoniskie teikumi (stopkadru miniatūras), pāris interesantas paralēles (Kiļka tomatūs i portveins. // Sīvīte ar peipi i minikūs. (89.)), metaforas un daži trāpīgi salīdzinājumi, arī vieda cilvēka atziņas (Kod navā vairs nikaida satura // Palīk pruotā tikai fakti. (8.)) un vārdi, kuru nozīmi meklēju vārdnīcā. Savukārt ik pa laikam traucēja dzeršanas tematika, kam krājumā ir konceptuāla nozīme. Tās attaisnojumam atradu citātu iepriekšējā dzejoļu krājumā – Skaidrā raksteit nazkai na tai – // Navar aizīt da dvēselei. (28.). Ja tas palīdz tēlam-rakstniekam individualizēties un sevi pašrealizēt, man nav iebildumu. Galu galā, tā arī ir viena no Patiesībām, tāpēc laikam muļķīgi būtu to ignorēt. 

Iz kolna nabeja solna.
Tī putekli nu kara.
Sadaguši muokūni,
Izkuss leits.
A kai es
Palyku dzeivs? (102.)

Pīteik ar veikalā
Nūpierktim uobelim.
Ilgi tūs mozgoju
Zam korsta iudiņa.
Nivīna sīvīte
Maņ rūkys navā
Tai sasiļdiejusi. (45.)

Dabasūs navaida saule
A dzaltona breidynuojuma zeime.
Viejs giusta
Kurs puorsnādz uotrumu.
Mygla puorbauda
Ci nabeja veina. (30.)

P.S. Tukšo trīspunktu bizbizmārītes katrā lapā pieļauj dzejoļus novērtēt pēc spontāni subjektīviem un pilnīgi nestrukturētiem kritērijiem, balstoties vien uz lasīšanas brīža izjūtām un pārdomām. Dažām tintes pilieni ir notraipījuši sejas uzreiz un aumaļām, citām vēl jāgaida savs laiks vai jāpaliek bešā. Pieticība nav slikta iezīme. Nekam. 

P.S.S. Tīmeklī (KDienā) atradu pāris komentārus par nupat aplūkoto dzejoļu krājumu; no četru cilvēku domām vien daži teikumi par dzejas būtību, pārējais par polikorektumu, latgaliešu mēli valodu pļavā un lasīšanas grūtībām... 

KDienas raksts: 

http://www.diena.lv/kd/literatura/literaturas-gada-balva/specialbalva-valentins-lukasevics-bolti-burti-13942663

"Cik labi gan kopā darīt darbu..."

Somu autora Sisko Istanmeki gredzenveida kompozīcijā veidotais romāns "Pārāk resna, lai būtu taurenītis" (tulkojums latviešu valodā - 2003. g.) ir par divu apzināti un bez lieka romantisma patosa satuvinājušos cilvēku - Kaisu un Erna - psiholoģiskajiem un fiziskajiem trūkumiem un kompleksiem, ko ietekmējuši arī bērnības pārdzīvojumi (psiholoģiskās traumas), par kopā sadzīvošanu un sastrādāšanos un par spēju atzīties savās kļūdās un piedot (kas ne mazsvarīgi, arī sev). Un par mājām, kas nebūt nav ideālas, bet kas ir vislabākā vieta uz pasaules, kur dzīvot!

Iesākot lasīt darbu, nepārliecinoši šķita dialogi starp Kaisu un viņas māti - tādi lavierīgi starp dabiski spontāniem un neveikli samocītiem un neīstiem. Tālāk, vai nu es apradu vai tie kļuva mazāk dadžaini. Vēstījuma izveides sakarā vēl var piebilst detalizētos tēlu portretējumus, kas veikli vizualizē katru tēlu, jo īpaši darbā atainotās sievietes. Tāpat jāpiebilst, ka bez šī ārējā izskata izcēluma, vienlīdz veiksmīgi ir parādīts sievietes (Kaisu) un vīrieša (Erna) emocionālais stāvoklis (to atšķirības) un rakstura iezīmes. Te gan uzreiz jāuzsver, ka to atklāsmē varen brangi ir izmantota groteska; hiperbolizēts tiek Kaisu spēks un Erna bezspēks, vietumis pat gļēvulība, Kaisu racionālisms un Erna emocionalitāte.. Tāda kā sociālo lomu spēle - sieviete tiek pielīdzināta vīrietim (stiprajam, drošajam, praktiskajam - devējam) un vīrietis - sievietei (vājajai, jūtīgajai, uzmanīgajai - ņēmējai). 

Kas tad ir tās problēmas, kas nomāc centrālos tēlus?

Ernu - nepatstāvība, bailes no mātes, līdz ar to arī iztapšana, nespēja atteikt naudu un darba palīdzību (arī māsai un viņas meitai), bet arī mātes idealizēšana, mazais augums un tievums, vārgulība, naudas trūkums..

Kaisu - miesas druknums, vīrišķīgais spēks, sirdsapziņas pārmetumi par dvīņumāsas un skolasbiedra nāvi, neauglība, neiejušanās vīra ģimenē (ārpusnieces sindroms), pat naids pret Erna radiniecēm.. 

Neskatoties uz iepriekš minētajām katra atsevišķajām problēmām, abi savstarpējā uzticībā kopā ir spējuši nodzīvot 30 gadus, pa vidu gan strīdoties, spītējot, pazemojot un lejot pār otru vairāk vai mazāk pamatotu pārmetumu lietu, pat sakaujoties, gan vienam otru ar vislielāko gādību aprūpējot un atbalstot (pēc tuvinieku nāvēm, pēc smagām darba dienām). Abu atzīšanās - atsevišķi viņi nevar. Tad jāmirst..


Grūti būt vīrietim ar mazu augumu, - Erns saka.
Lielai un resnai sievietei arī nav nekāda saldā dzīve, - Kaisu smejas. (71.)

Tāda dzīve ir vislabākā, Kaisu domā. Kopā darbošanās. (69.)

Brokaštiņas. Ar LNT.

Sestdienas rīta kafiju šorīt papildina TV raidījums "LNT brokastis" ar dažādiem sižetiem par Latgali, filmētiem tuvāk un tālāk no Rēzeknes. Tas ir iemesls, kādēļ kanāls netiek pārslēgts vai izslēgts pavisam.

Lai gan liekas, ka pārnovadi nu jau ir pieņēmuši faktu, ka Latgale ir savpatīgi vienreizēja vieta ar brīnišķīgiem dabas skatiem, kas atrodas tanī pašā valstī, kur galvaspilsēta, ar lielu piesardzību (dažubrīd izbrīnu) un drošās zonas ieturēšanu tiek kultivētas klišejiskas frāzes un pilnīgi nevietā iesīkstējuši stereotipi. Tas nedaudz sadusmo vai arī liek pat nedaudz ķecerīgi pasmaidīt par atsevišķu cilvēku aprobežotību vai nevēlmi iepazīt pa Īstam. Bez kaut kādiem Starp ziņojumiem. Bet varbūt tā ir tāda nostādne - nemitīgi parādīt Latgali kā ko pilnīgi Citādo - pirmatnīgiem džungļiem līdzīgo, kas ik pa laikam pārsteidz ar kaut ko pilnīgi unikālu, kas iekabina dažu labu "pilsētnieku "pareizajā" Latvijā paveikto"?! 

Kas šoreiz ir šādu pārdomu pamatā? Tas, ka, pirmkārt, vairākkārt tiek atkārtots un izcelts Latgales un latgaliešu vārds kā eifēmisms kaut kam mistiskam, otrkārt, tiek pilnīgi nevietā akcentēta Lauku esība, piemēram, ka pāris km no Rēzeknes nav ne mobilo sakaru tīklu, ne interneta (badāc - vēl tālāk, pat mežos nav problēmu!), kur nu vēl labieriecību, kur civilizēti izmazgāt matus. Treškārt, lai noskaidrotu stila tendences Rēzeknē un lai izspēlētu pārģērbšanās uzdevumu, filmēšanas komanda dodas uz lietoto apģērbu veikalu. :( Ko, patiešām?! Tas nav joks?? 

Bet interesanti bija noskatīties sižetus par viesošanos zirgu sētā "Untumi" (tas nekas, ka vieta tiek norādīta - tuvu Rāznas ezeram :)) un cēlo zirdziņu ar vārdu Dolārs, maizes muzejā Aglonā un pie harizmātiskā keramiķa Aivara Ušpeļa ar uztetovētu Pūces saktu uz kreisā pleca. 

Tā nu pagāja rīta cēliens, bet tagad pamazām jādodas ceļā - uz dvēseliski tuvu un siltuma piesūcinātu Satikšanos! 

Tā ada ADATA! (Andra Manfelde, 2014., 4.izd.)

A. Bērnišķīgi centīgā rokrakstā iniciāļi, aiz tiem raibam olim līdzīgs punkts. Iebildums: te komatam jābūt vai vismaz vēl diviem punktiem līdzās! Turpinājuma iespējamība un paredzamība, ne iekļaujošs noslēgums un pabeigtība.

AA. Fotogrāfijā neapstrīdami nopietns teicamnieces tēls ar kārtīgu matu sakārtojumu, baltu apkaklīti, domīgu (pat gribētu teikt – priekšlaicīgi pieaugušas sievietes) skatienu un nedaudz sakniebtām lūpām, un cēlu plaukstu novietojumu – vienu virs otras.

AAA. Rozā krāsā uztriepts nosaukums, kas milimetra milimetru paceļas virs grāmatas mīkstā papīra vāka, radot divdemensiju irreālas sajūtas, kad pirkstu galiņi pavisam jauši to uzmanīgi, saprotoši, līdzjūtīgi vai apbrīnā noglāsta. Trīs zārdi kā autores – garā stipras, dzīves pielietas un mīlēt nerimstošas sievietes – dzīves cikli: pirms, tad un pēc, sadrumstaloti un pēcāk grēcīgā pazemībā salūgti vienkopus pašpieņemšanai un izlīgšanai. Ar Sevi. Ar Dzīvi.

Ada.., ada.. adījumu ar dažāda biezuma, krāsu un kvalitātes dzijām, kreiso un labo valdziņu veidotām pīnēm, pārlecienu radītiem sablīvējumiem vai, tieši otrādi, iepauzētiem tukšumiem un rakstu zīmēm. Vietumis adījums biezs, pamatīgs un aukstumu atspēkojošs, citviet – tik plāns, trausls un caurvēja izpluinīts, ka bail pieskarties, lai nesaplēstu vai neievainotu. Tomēr adījums ir. Tas aplūkojams nenovēršoties, jo notiekošais notiek. Tā vai citādi, katram ir savi melnsārtugunīgie pūķi, iekškambaros ieslēgti, ko negribas uzmodināt.

Būtiskākā darba ideja ir parādīt, ka ar lielu gribasspēku, sevis pārvarēšanu iekšējās cīņās, neatlaidīgu darbu un Ticību ir iespējams atbrīvoties no iznīcinošas atkarības, garīgi un fiziski atveseļoties un no jauna iepazīt sevi, līdzcilvēkus un pasauli. Ne mazāk svarīga ir cilvēku uzvedību, rīcību un atšķirīgu savstarpējo attiecību modeļu atklāšana dažādās dzīves situācijās, un mīlestība, kas ir tikpat neizskaidrojama kā pati Dzīve un Nāve.

Darbs tiek izlasīts ātri, jo tas piesaista ne tikai ar savu tiešo atklātību, naturālistiskajām citādo dzīves šķautņu atainojumiem un sievietes tēla psiholoģisko (iekšējo pārdzīvojumu, laika gaitā mainīgo pašidentifikāciju, laiktelpas meklējumu) tēlojumu, bet arī ar teksta māksliniecisko izveidi:

1) trīsdaļīgumu (1. daļa par atkarību no narkotikām, tās izveidošanos un sekām, vērtību un morāles pakāpenisku zaudēšanu; 2. – par atkal atgriešanos dzīvē, Krusta skolu, nejauši atsauktām atmiņām, tikšanos ar draugiem un radiniekiem, pašrealizāciju reliģijā, literatūrā un mākslā; 3. daļa – par mīlestību, tās meklējumiem un noliegumiem);

2) atšķirīga skaita tekstuālajiem fragmentiem katrā nodaļā, kas savā starpā tieši nav saistīti, līdz ar to ir lasāmi lasītāja paša izvēlētā secībā, dažus pat teorētiski (praktiski neiesaku) var izlaist;

3) žanru (īsziņas, vēstules, dienasgrāmatas) saspēli;

4) lakonisko valodu, kurā atrodamas dzīves izžņaugtas atziņas, trāpīgi salīdzinājumi un epiteti, arī autores izteiksmes veidam raksturīgā teikumu sadalīšana jebšu parcelācija.

  

• Ir tik labi gaidīt, piemēram, tikai līdz vakaram, nevis mūžīgi. (113.)
•   Mīlestība ir tad, kad vairs negrib savu. Kārtību, māju, savas pulētās mēbeles. (109.)
• Varbūt zvaigznes debesis piekņopējušas, lai visa godība nenoļūk. (78.)
• Cilvēki reizēm izmet labas lietas, bet gadās, ka patur ko nevajag. (67.)
•  Pa vienu ielu var iet vairākas stundas un varbūt pat gadus. (8.)

Raibīs Suņs „Pyrma syltī”, 2011.

 Autora pirmā īsprozas krājuma tekstulēni, lai gan mazliet bērnišķīgi dullojas, niķojas un nepadodas garlaicībai, noteikti nav slīcināmi vai norokami kaķulēni (kā tas notiek stāstā „Bļadzkys sleicinuošona”), bet ir ievērības cienīgi un aplūkojami virsraksta poētikas kontekstā.

Divpadsmit dažāda izmēra teksta gabaliņi kā pusjēlas olas, apceptas uz skārienjūtīgas plīts virsmas tik no vienas puses elektrības taupīšanai un kulinārajai modei par smalku izpatikšanu. Laikmetam līdzi jātur! Citu citam cieši piekļaujot un spuraino egoismu un narcismu apspiežot, tie ir aplieti ar mērķtiecīgi un pilnīgi nejauši sagrābstītu ikdienas situāciju, personāžu un izjūtu majonēzi pabiezā kārtā šķietami ideālā veseluma un vienlaikus sadrumstalojuma demonstrējumam. Pa virsu kā siers ir pabārstīts tiešums un naturālistiska objektivitāte lietas nopietnībai un patiesam godīgumam, tāpat arī cilvēcisko vājību, neveiklu gadījumu, problēmu vai pat neveiksmju notušēšanai. Vienpus pieglaudies nenoplacis un mazdrusciņ bravūrīgi pašpārliecināts pozitīvisms kā gandrīz pilnīgi nogatavojies tomāts, otrpus plakanas gurķu šķēlītes – koķeti vilinoša ironija (vietumis pat mazsālīts sarkasms) un pašironija ar augstu saslietām mākslīgajām diļļu skropstām. Tepat arī saulespuķu eļļā apcepta ķieģelīša riciņa – erotika, līdzīgā guašas krāsu piesūcinātās otas brīvajiem vilcieniem uz putekļainas bloknota lapas, kas nebūt nešņurkst pēc pliekanības. Sāls un pipari – leksikas krikumi: kāds anglicisms un rusicisms, barbarisms un žargonisms, citvalodas frāzes un vārdu spēles.

Garšīgi un interesanti, bez drosmīgiem mēģinājumiem pārsteigt ar sveštautu garšvielu salikumiem un bez visgudriem centieniem ko ietekmēt, pārveidot vai, mīunžē, vēl nosodīt. Katra paša ziņā – pasmaidīt, nobubināt zem deguna kādu skarbāku vārdu vai atzīties piedzīvotā atpazīstamībā. 

Labu apetīti!

 

(..) vēļ daži centimetri i nakauneiba uorā. A sīviški tod puormat, ka veirīši tik par seksu viņ dūmoj. (29.)

Dažreiz tai i saīt, ka puosokys puorsaceļ iz dzeivi, a dažreiz dzeive iz puosokom. (118.)